Šausmas: iesākumam tikai par trīs…

 

Whether nations live in prosperity or starve to death
interests me only in so far as we need them as slaves for our culture;
otherwise, it is of no interest to me.

 

Auschwitz II – Birkenau
 

Salaspils (Latvija)

Vēsture un vēsturiskie fakti nekad nespēj kārtīgi un secīgi turēties galvā, un mūždien jūk! Taču, vēl pirms tam un vēl jo vairāk – kopš brīža, kad manās rokās nonāca izdevniecības ‘Liesma’ 1975.gadā izdotā atmiņu stāstu grāmata latviešu valodā (Kārļa Sausnīša redakcija) ar nosaukumu „Salaspils Nāves nometnē”, šī nežēlīgā un baismā vēstures tēma mani ir ieinteresējusi arvien vairāk un vairāk…
 
Grāmatā apkopoti baisi stāsti par to ieslodzīto piedzīvoto un pārdzīvoto Salaspilī, kuriem, brīnumainā kārtā, izdevies atgriezties dzīviem… Skaudri un nežēlīgi pieredzes stāsti, kas papildināti ar fotoattēliem, kas parāda gan līķu kaudzes, gan to, kā notikusi nonāvēšana, gan pašus vaininiekus. Lasot rodas savāda sajūta – apziņa par to, cik lielai nežēlībai, izsmieklam, pazemojumam tika pakļauti šie cilvēki, bet tajā pašā laikā – ir kaut kas, kas ‘pievelk’ un liek lasīt vēl un vēl… Reizēm ir arī jāpadomā, vai tas viss gadījumā nav emocionāli pārspīlēts, jo, tā kā grāmata ir izdota krievu laikā, pastāv varbūtība, ka liela daļa sarakstītā varētu nebūt patiesība – lai spodrinātu savu varu un nomelnotu vāciešus, krievi informāciju ir safabricējuši.
 
Lai arī kā tur nebūtu ar to tēlu spodrināšanu vai nespodrināšanu, fakts paliek fakts – ebreji un ne-āriešu rase tika sadzīti dažādās ‘darba’ (jo tikai dažas no visām tika oficiāli atzītas par koncentrācijas) nometnēs, no kurām daļa bezpalīdzīgo jau pirmajās minūtēs tika nosūtīti ‘kamīnā’, bet daļa – atstāti pazemojošās ikdienas un spaidu darbu pildīšanai… Tālākais jau atkal ir tikai laika jautājums – kārtējā atlase, kurā tiek nošķirti sievietes no vīriešiem, bērni no mātēm, slimie un vārgie no veselajiem un spēcīgajiem… Tie, kas kārtējā selekcijā netiek nosūtīti uz ‘dušām’, tiek mocīti tālāk un novārdzināti līdz viņu pēdējam elpas vilcienam… Lai arī cik briesmīgi tas neizklausītos, nāve ir kā vienīgais un pēdējais glābiņš no, maigi sakot, ikdienišķi skarbās rutīnas pienākumiem… Pašnāvības bija aizliegtas…
 
Un ko lai dara – vēsturi neizmainīs un faktu, ka Hitlera onkulim uznāca ‘maza’ apsēstība iztīrīt savu piemājas dārziņu no ‘nezālēm’, no vēstures grāmatām, cilvēku atmiņām un piezīmēm neizdzēsīs…
 
 

Auschwitz/Oświęcim (Polija)

Ja grāmatā „Salaspils nāves nometne” ir apkopoti stāsti no ‘pieredzes bagātajiem izdzīvotājiem’, tad vairāk faktu par pašu nometņu izveidošanos, ‘spilgtajām personībām’ un skaitļiem (jā, jo katrs ‘brīvprātīgi ieslodzītais strādnieks’ bija tikai un vienīgi skaitlis…), ļoti labi varēja izlasīt Britu vēsturnieka Laurence Rees  grāmatā: „Auschwitz: The Nazis and the’Final Solution’” [„Aušvica: Nacisti un ‘pēdējais risinājums’”]. Es pie šīs grāmatas franču valodas versijas tiku kādā ‘Bookworm’kafejnīcā Grenoblē un, lai arī sākumā nebija viegli, gan tēma (pats par sevi saprotams), gan valoda aizrāva un beigās jau bija žēl, ka grāmata beidzās…
 
Kā jau minēju, šajā grāmatā – bestsellerā ir apkopota informācija un vēstures fakti par bēdīgi slaveno Nacistu institūciju Aušvicā. Grāmatā tiek atklāts, kā šī koncentrācijas nometne, kas sākotnēji bija paredzēta poļu politiskajiem ieslodzītajiem, attīstījās par lielāko masu iznīcināšanas vietu pasaules vēsturē – daļēji kā nāves nometne, daļēji kā koncentrācijas nometne, kur tika nogalināti vairāk nekā 1 000 000 ebreju…
‘Darbs dara brīvu’
 

No Osvencimas iekšienes

Un tad manās rokās nonāca pavisam plāna, izdevniecības ‘Zvaigzne ABC’ 2004.gadā izdota grāmatiņa no grāmatu sērijas ‘Mūsdienu Domātāji’. Austriešu neirologa, psihoterapeita Viktora Frankla grāmatu „Izdzīvošanas māksla. Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni” no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs un tajā ir apkopota autora (V.Frankla) sajūtas, izjūtas un pārdomas no ieslodzītā skatu punkta, jo arī viņam ir ‘bijis tas gods’ pabūt ‘darba nometnē’… Savā grāmatā viņš piemin, ka tās burtiski saradās – kā sēnes pēc lietus! Nacionālsociālistiskā režīma baisākās iestādes tika dēvētas ļoti ‘nevainīgi’ par darba nometnēm, jo tikai dažas no visām tika oficiāli atzītas par koncentrācijas nometnēm (1940.gadā tādas bija 20). No 1933.gada līdz 1945.gadam bija zināmas vēl 165 ‘nevainīgās’ darba nometnes…
 
Atšķirībā no divām iepriekšējām grāmatām, šī te ir balstīta tieši uz psiholoģisko aspektu apskatīšanu, analīzi un izklāstu, ko pārdzīvo ieslodzītais, atrodoties šīs nežēlīgās verdzības gūstā, kur neviens nezina, vai nākamajā dienā pamodīsies, vai nē…
 
Ja diskutē par pašu grāmatu (jo man pirmo reizi nācās lasīt psiholoģiska rakstura gara darbu). Sākotnēji, pirmā nodaļa (kas ir paša Igora Šuvajeva teksts) man šķita kā slima suņa murgi un teksts, kas bija pilns ar psiholoģijas terminiem, vairāk atgādināja bezjēdzīga stila sarunu par loģiski neloģisku bez-tēmu: „Kādā krāsā ir debesis? Debesis ir zilas, jo tās ir zilā krāsā…”
 
Līdzīgi bija arī ar pēdējo nodaļu (‘Mūsdienu koncentrācijas nometne’, kas arī ir paša Igora Šuvajeva teksts), jo tā, ņemot vērā pārāk daudzu vienas saknes vārdu atkārtošanos, pilnīgi noteikti nebūtu patikusi manai literatūras skolotājai. Jāsaka, ka arī mani šāds stils īpaši nesaistīja un lasot radās sajūta, ka viens teikums tiek malts un malts uz riņķi vien, bet galā tā arī nekas skaidri netiek pateikts: „Iespējams, ka šī neskaidrība ir sajūgta ar mūsdienīgajām cilvēka eksistences tehnikām, kuras nodrošina tieši šī neskaidrība jeb pārprastā skaidrība par koncentrācijas nometnēm.” Tad es sāku domāt, ka mans prāts noteikti ir pārāk loģiski domājošs, lai šāda veida teikumu saīsinātu vismaz uz pusi, atbrīvojoties no pāris liekiem vārdiem. Bet tad sekoja šim piemēram līdzīgi teikumi: „Viens no cilvēka destruēšanas paņēmieniem ir nepilngadīgā izturēšanās formu, proti, bērna psiholoģijas ieaudzināšana, t.i., pieaugušo reinfantilizācija.”, pēc kuriem es sapratu, ka autoram vienkārši ir vēlme pierakstīt visus terminus, kurus, par doto tēmu, viņš beidzot ir atcerējies un nevēlas aizmirst. No vienas puses, nav jau nekas slikts – ar viena teikuma palīdzību izskaidrot vienu lietu trīs dažādos veidos, jo citādāk šī A6 izmēra grāmatiņa būtu nevis 132 lappuses, bet gan 32 lappuses bieza…
 
Jā, kā jau minēju, gan pirmā, gan pēdējā nodaļa ir I. Šuvajeva roku darbs, kas man šķiet nedaudz ‘nelasāms’… Savukārt tas, kas ir tulkojums no V. Frankla darba, ir aizrautīgs un pat ļoti baudāms teksts (protams, ar noteikumu, ka šī baisā tēma lasītājam šķiet saistoša). It īpaši tad, ja pirms tam ir lasīti situāciju aprakstoši un izklāstoši stāsti, tad šie, kas izlobīti no dziļākajām cilvēku psiholoģiskajām sajūtām un pārdzīvojumiem, kopā veido fantastisku kombināciju, kas pēc iespējas visaptveroši paplašina skatījumu uz šiem vēsturiskajiem, taču ļoti zvērīgajiem notikumiem pret cilvēci…
 
 

Trīs dažādas, bet saistītas un papildinājums.

Tā nu lūk – trīs dažādas grāmatas – trīs dažādi aspekti un redzējumi. 
Dodiet man vēl šāda veida literatūru!
 
Ja turpinām tēmu, tad kaut kad senāk sanāca noskatīties 2008.gada filmu The Boy in the Striped Pajamas’ [‘Puisēns strīpainā pidžamā’], kurā, no koncentrācijas nometnes vadītāja dēla, pavisam nevainīga, 8-gadīga puisēna Bruno skatu punkta, tiek parādīta ‘aizliegtā draudzība’ starp Bruno un ebreju puisēnu, kurš atrodas ieslodzījumā nometnē. Otrais Pasaules karš + koncentrācijas nometne = negaidītas sekas.
 
Tāpat ļoti interesantas ir BBC veidotās dokumentālo faktu sērijas par Otro Pasaules karu: ‘The World at War (1973 – ). Šīs es vēl neesmu noskatījusies līdz galam, tai skaitā nav redzētas arī sērijas tieši par Aušvicas nometni. Bet jāsaka, ka sērijas ir ļoti interesantas. Iesaku.
 
Protams, ir vēl daudz un dažādu grāmatu un filmu gan par kara tēmu, gan tieši par koncentrācijas nometnēm… Visādā ziņā – man vēl ir daudz, ko lasīt un skatīties! Gan grāmatas, gan filmas nav vienīgie vēstures liecinieki, jo katrai reāli eksistējošai, reiz ļoti nozīmīgai (nav svarīgi pozitīvi, vai negatīvi), lietai un vietai ir kāds memoriāls – teritorija, ēka, piemiņas vieta, akmens vai plāksne…
 
Tas, ko man nav izdevies izdarīt (bet ļoti gribētu) – aizbraukt uz Salaspils memoriālu, kur „Aiz šiem vārtiem vaid zeme”… Esmu dzirdējusi, ka šai vietai ir īpaša aura – nospiedošs gaiss, bieži vien pilnībā nav vēja un, ieejot teritorijā, cilvēki apklust, bet, ja sarunājas, tad tikai čukstus… Nesen izlasīju informāciju, ka tur varot dzirdēt dīvainus sitienus, kas atgādinot sirds pukstus… Šis efekts, sitot pa kādu šķīvi vai plāksni, tiekot panākts ar nelielu āmurīti, kurš atrodas zem lielā, plakanā akmens. Tad nu lūk – mana interese par šo vietu ir tikai pieaugusi!
 
Tāpat sarakstā ir arī Aušvica…
 
 

P.S.

No sākuma man šķita, ka šausmu bildes labāk nelikt, bet tomēr – ieskatam… Tikai vienu… Pavisam ‘mierīgu’!
 
Izdzīvojušie, kas gaida savu atbrīvošanu Buchenvald (Vācija) nometnes barakās..
 

2 thoughts on “Šausmas: iesākumam tikai par trīs…

  1. neredzams81 says:

    Tā ir vēsture. Un kā zināms vēsturi raksta uzvarētāji. Es nenoliedzu un neapšaubu šo nometņu šausmas, nežēlību un necieņu pret cilvēka dzīvību. Es nenoliedzu, ka par to jārunā, jāatgādina, jāpiemin. Es raizējos par citu ko, vai mums tiek pasniegta pareizi – emocionāli pareiza informācija… .

    Ac,
    Ivarsj

    • Baiba says:

      Manuprāt, lai varētu veidot kādu vispārīgu skatījumu par vēsturi, ir jālasa literatūra no dažādiem aspektiem, dažādiem cilvēkiem, dažādām vietām utt.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *