Tas viss sākās agrā svētdienas rītā, kad, piecēlusies (lai veiksmīgi iesāktu dienu), paēdusi brokastis (lai uzkrātu spēkus un enerģiju skrējienam), uzvilkusi sporta tērpu (lai šortos un T-krekliņā agrajā rīta stundā neatdzistu) un sandales (jo botas biju plānojusi uzvilkt notikuma vietā), devos uz autobusu (lai taupītu spēkus ‘pastaigai pa pilsētu’).
Kad grasījos apaut savas basās kājas, atskārtu, ka pārāk lielajā rīta mierā esmu aizmirsusi zeķes.. tā nu manu mieru sāka pārņemt neliels satraukums..! Sāku likt kopā dažādas domas.. telefona, nav – nezinu, cik pulkstenis, bet tīri teorētiski varētu paspēt vēl uz mājām pakaļ… Galvenais, lai iet transports! Ja nē, tad varu arī skriet.. Bet nebūtu labi.. Hmm… Ieva darbojas mantu glabātuvē.. Ja nu viņai ir lieks pāris..?!
Aizgāju pie Ievas un… bet.. un… Hjuuuuuu…! Viņai bija..! :)
Kokvilnas… 42km… Nekas.. Bet varbūt tomēr… varbūt aizbraukt uz mājām pēc labākām… Nē! Viss būs ok! :) Zeķes kājās, botas kājās, mantas nodotas māsai sargāšanā, var doties pasildīties un stāties koridorā… Uzreiz aiz elites skrējējiem.
8h30
STARTS!
Tad nu tā.. tagad Jūs noteikti gribēsiet zināt, kas darījās manā galvā 4 stundu garumā..?!
Mans ‘ceļojums’ sākās ar ģeniālu domu: “Lai tie jaunie skrien! Es taču tikko tik sāku kustēties un vēl jāskrien 42… :D” Lēnām un pacietīgi. Karstums jau pašā rīta agrumā bija spēcīgs! Galvenais – nepārforsēt, noskriet. Protams, gribētos, lai iekļautos četrās stundās… Kā būs – tā būs!
Pirmie kilometri veda no Krastmalas pāri Vanšu tiltam un atpakaļ… Elizabetes iela…
– “I like Your T-shirt!” es no mugurpuses knapi sadzirdēju kādu sakām.
– “Sorry?!” izņemot no ausīm ‘austiņu’, es pārvaicāju.
– “I like Your T-shirt!” puisis atkārtoja.
– “Thanks!” es atbildēju un šis panesās man garām.
…caur Vecrīgu…
– “During sex you burn as much calories as running for 5 miles. Who the fuck runs 5 miles in 30 seconds?” es dzirdēju tempa turētāja Artūra balsi ruporā skaļi deklamējot mana T-krekal uzrakstu. Jā, Artūr, man vienmēr atrodas kāds T-krekls, šorti vai bikses ar stilīgiem uzrakstiem! ;)
…un pa Krasta ielu…
Te jau es sāku skaitīt kilometrus… “Tā.. tad, kad es tikšu līdz Dienvidu tiltam, pārskriešu tam pāri un atpakaļ, tad jau veseli padsmit km būs pieveikti.. Tad vēl mazlietiņ pa Krasta ielu līdz Krastmalai un pusmaratons būs galā!” Domas skrēja ātrāk par mani, jo neredzamais mērķis, ko attālināja mežonīgais karstums, skrējējiem atrodoties uz atklātas ielas kā uz pannas, šķita kā iedomu tēls.. :) Man šķiet, ka šo kilometru dzirdināšanas punktos sāka parādīties arī pirmie apelsīni un banāni.. :D Protams, dārza šļūteņu dušas jau vairs nebija retums, toties redzēt pirmos ‘kritušos’, kas atstutēti pret kokiem, to lapu paēnā gaidot ātro palīdzību, pirms pirmā apļa beigām, nebija tas iedvesmojošākais… Nu neko.. Turamies!
Atpakaļceļā no Dienvidu tilta sāku spraust sev mazos mērķus: “Tā, tagad līdz ‘Molam’…” Protams, to es nepamanīju, ka biju tam jau garām… Tūlīt jau tuvojās pirmā apļa finišs, kas bija arī pusmaratona distances finišs..! Cilvēciņi sāk man nesties garām… Ahā! Pusmaratona finiša spurts… “Nu.. lai jau viņi skrien! Man taču jāskrien vairāk!” :)
21.097km
Trasē pavadītais laiks: 1h 50min 58s
Ha! Kā izrādās, ja būtu skrējusi pusmaratonu, tad būtu labojusi savu personīgo rekordu par vismaz kādām 5s..!
Pirmā apļa finišs.. un pirmais, kas pazib manā prātā: “Ou, fāāk…! Vēl tikpat…!”
Nākamā steidzīgā doma un sevis mierināšana: “Nekas! Nākamais aplis vairs neiet pa krasta ielu, bet gan caur pilsētu! Nebūs tik traki. Pilsētā skrienot, nejūt, kā tie kilometri pazūd..”
Eksporta iela.. Ganību dambis.. ouff… Karsts… “Kur ir ūdens?!”
O! Lāsma! Darbojoties kā brīvprātīgā un no trases novācot tos, kam palicis grūti, tēmē uz mani ar sava telefona kameru. Forši! Būs man ar’ kāda bildīte! :D Mazs ‘U’ veida līkumiņš uz Duntes ielas un skrienam atpakaļ centra virzienā… Paldies par ūdens malku, mās’! :* Tajā karstumā un nemitīgajā saulē, katra ūdens lāse ir ūdens [lasīt: zelta] vērtē! :)
Yuhuuu! Atgriežamies centrā! “Nu tagad gan – kilometri lidos kā nebijuši,” es nodomāju, pirms atcerējos, ka trase met līkumu caur Skanstes rajonu… Nu jau dzirdināšanas punktos sāku staigāt, nevis, paķerot ūdens glāzi, turpināt skriet.. Mazliet jāatvelk elpa… tomēr..! :)
Ouch… Tas bija ‘nāvējoši’! Esmu atpakaļ uz Kr.Valdemāra ielas… “Vēl kādi 10km… Nu.. tikai nieka stundiņa, ko skriet…!” Dzirdināšanas punktos jau sāk apvaicāties, vai viss o.k.?, vai nevajag ožamo spirtu? Un beigās piebilst: “Vēl tikai 10km!”
“O! Vanšu tilts! Tūlīt jau finišs. Atceros, ka Vanšu tilta galā pirmais aplis meta līkumu un trase veda atpakaļ uz Vecrīgu… Drīz jau finišs! :) He! Re, ku’ Mārtiņš paskrēja garām – jau virzienā uz Krastmalu..!” Nu, jāsaka, ka prieks nebija ilgs, jo arī šo Ķīpsalas posmu biju piemirsusi… Un, kad ieraudzīju, ka trase ved tālu prom no mana sākotnēji iedomātā virziena…
Šis posms bija grūts. Pietiekami garš, nenormāla tveice, nekāda ūdens… Prātā pat pavīdēja doma, ka jāstājas ārā.. Bet nē! Labāk pastaigāšu, atgūšos… “O – duša! Lieliski! Vēl uzsoļošu atpakaļ Vanšu tiltā un turpat jau būs ūdens, ko padzerties!” Šajā posmā atguvu tos spēkus, kas bija aizkavējušies Ķīpenē un priecēja zīme, ka noskrieti jau 39km…
Njā… pēdējie kilometri… Vanšu tilts pie Prezidenta pils… manā acu priekšā kāds vīrietis apstājas un sāk grīļoties. Otrreiz.. Uij… Labi, ka kāds cits no mugurpuses pieskrēja ar ūdens pudeli..! Nezinu, kas notika tālāk…
Pēdējais dzirdināšanas punkts! Smaidi un iedvesmojoši vārdi par drīzu finišu! :)
Lai arī šķita, ka tūlīt, tūlīt būs finišs… posms cauri Vecrīgai bija visai mokošs.. visi tie n-tie skatītāji, totāls bezvējš, karstums, bruģis.. woooosh…
Holalaaa! Es redzu taimeri… “Hell, yeah! Četrās stundās iekļauties! Tas ir reāli! Es to varu!” Spēka finiš spurtam nav… nemaz nevajag… laiks to atļauj…
FINIŠS
MANS PIRMAIS MARATONS
3h 58min 51s
Fantastika! Es to paveicu un atceros, ka finiša līnijai pārskrēju ar žilbinošu smaidu! :D (Vai nav vajadzīga modele zobu pastu reklāmās?! :D )
Nenormāls gandarījums par paveikto! Gandarījums par to, ka izturēju gan fiziski, gan morāli (it īpaši, pirms paša finiša redzot, kā cilvēkiem paliek sūdīgi…)! Prieks par to, ka celis mani nepievīla! Prieks, ka māsas skrēja ar mani jau no paša starta šāviena! :*
Tālākais jau ir pavisam mierīgi pavadīta diena kopā ar atbalsta komandu. Kad kaklā iekārtā medaļa mani pievilka pie zemes, novilku botas, pastaigāju pa peļķi un tad, pa bruģi, stīvām kājām, aizklunkurēju līdz Ievai. Arī Lāsma bija ieradusies no sava posteņa. Kamēr turpat pie telts staipījos, māsas pieķēra kādu pāri bildējam manu muguru…
Masāžu garās rindas dēļ nedabūju, tāpēc devos mājās nomazgāt sāli, lai tīra un svaiga atgrieztos pie savām jaunkundzēm!
Kad biju atgriezusies Vecrīgā, viss izskatījās kā izmiris. Arī 10km un 5km distances bija finišējušas un visi dalībnieki bija tikpat kā izklīduši. Organizatori jau vāca nost visu ekipējumu… He-he! Un es pat paspēju uz masāžu! :)
Nu ko, ar vienu maratonu vienreiz gadā pietiek, ne!? :) Jāsaka, ka četrās stundās uzkrātais endorfīnu daudzums darīja savu un, neskatoties uz to, ka kājas nedaudz stīvas, es jutos vienkārši fantastiski! :)
LV 
EN
un fināls Siguldā!
Yup! Yup! :))
Prieks par Tevi :)) “Veni, vidi, vici”. Izdomāji, satrenējies un noskrēji! Apbrīnojams gribasspēks un motivācija. Šodien Otavā arī ļaudis skrēja maratonu un domāju par Tevi :) Tagad varēsi nodoties skriešanas tūrismam pa visiem pasaules maratoniem :))
Paldies!
Maratoni pa pasauli būtu varena lieta!! :))