Grāmata: Heinrihs Bells “Eņģelis klusēja”

” […] dzīvību ir iespējams kādam dāvināt, tikai nozogot tam nāvi.” teica vācu rakstnieka Heinriha Bella radītais varonis Hanss vēsturiskajā romānā ‘Eņģelis klusēja’ (Heinrich Böll ‘Der Engel schwieg’).

Ja labi padomā un parēķina, 1945.gads, kas atainots grāmatā, nav nemaz tik senā vēsturē, jo vēl joprojām mums līdzās ir cilvēki, kas piedzīvojuši ko līdzīgu tam, kas aprakstīts šajā romānā…

Anotācijā īsi un tieši pateikts: “Neliekuļots atgādinājums par Otrā pasaules kara laikā piedzīvoto postu.”

Man uzreiz jāpiebilst, ka šī autora darbus iepriekš nebiju lasījusi, tāpēc, uzzinot to, ka H.Bells pats ir piedzīvojis skaudrās kara laika reālijas, kļūst skaidrs, ka šajā “laikā piedzīvotais, justais un izciestais, redzētais un dzirdētais spilgti atspoguļojas autora darbos”. Tieši tāpēc arī viņa darbi ir cilvēciski skaudri (un to tiešām var just šajā grāmatā), tie vēsta par “prātam neaptveramu vientulību, sirdsskaidru mīlestību un laimes meklējumiem”.

Vācijas kapitulācijas diena. 8.maijs. 1945.gads.

Iedomājieties skatu, kurā atainota Vācijas lielpilsēta pēc kara… Drupas… Postaža… Ja nevarat iztēloties, tad atsauciet atmiņā kādu no filmām, piemēram, to pašu 2012.gada filmu ‘The Impossible’, kurā pēc patiesiem notikumiem atainots milzīga cunami izraisītais posts un visas pārējās no tā izrietošās sekas…
Tālāk – dezertējis kareivis, kas tikko atgriezies savā dzimtajā pilsētā, meklē pajumti, maizi un cerību ieraudzīt kādu pazīstamu seju. Diemžēl, karš ir izpostījis gan pilsētu, gan pajumti, gan maizi, gan arī cerības ieraudzīt kādu pazīstamu seju… Pie tam, nepietiek jau ar to, ka Hanss, atgriezies zaudētā dzimtenē, ir zaudējis jēgu dzīvot, viņam nākas saskarties arī ar “nežēlīgu savtību, kas slēpta aiz kristīgās morāles maskas”. Ja palaimējas, tad gadās arī cilvēcīga palīdzība… Stāstu caurvij mīlestība – tīra un trausla, skaista un neaptraipīta – tāda, uz kādu bija spējīga tikai karā zudusī paaudze…

Jāsaka, ka, aprakstošo ainu dēļ, man šī grāmata likās tāda, kas it kā stāv uz vietas. Tajā pašā laikā, romānā attēlotie notikumi brīžiem liek sejas muskuļiem saviebties nepatikā, kad apziņā tiek apstrādāta informācija par detalizēto aprakstu. man brīžiem šis smalkais izklāsts neviļus asociējās ar iepriekš lasītajiem tekstiem no grāmatām par koncentrācijas nometnēm…
Laikam jau tāpēc, ka dramatiskās situācijas (it īpaši, ja tiek aprakstīta asiņu pārliešana vai tas, kā veca dāma mirst vemjot asinis) neko daudz neatšķiras no mocībām, ko cilvēki pārcieta ‘darba nometnēs’. Un tad man radās doma – karš beidzās, koncentrācijas nometnes tika iznīcinātas, pilsētas bija sagrautas, cilvēki dzīvoja savu dzīvi postā, kareivji atgriezās tur, kur reiz bija viņu mājās. Lai arī dzīve it kā nebija apstājusies, pēckara stāvoklis cilvēkiem bija radījis tādus apstākļus, kas lika cīnīties par izdzīvošanu. Tev nekā nav – ne mājas, ne radu, ne draugu… Tev nav ne naudas, ne ēdiena. Tev pat nav identitātes… Kara laikā, lai glābtu savu dzīvību, esi sevi dēvējis visdažādākajos vārdos. Un nu, tavs vienīgais izdzīvošanas veids ir ‘eksistēt’… Eksistēt – kādam tas ir zogot, apkrāpjot, kādam citam – dāvājot, ziedojot, mīlot…

” […] un ka tomēr ir sīkumi, kas palielina slavu. Viens no tiem – stāja…”

P.S. Man Dean Martin dziesma “You’re nobody ’til somebody loves you” liekas šeit ļoti iederīga.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *