Siguldas Kalnu Maratons 2013

Sestdiena = Skriešanas Sacensību Sezonas Slēgšana Siguldā.

Stāsts jāsāk ar to, ka šā gada 19.maijā, kad noskrēju savu pirmo maratonuNorde Rīgas Maratons 2013, nodomāju:

“Nē, nu, gadā vienu maratonu jau noskriet var! Ar to pietiek! Biežāk gan nav, ko sevi mocīt…”

Tad, vasaras otrā pusē, bija domas par Valmieras maratonu, bet pēc nelielās slimošanas nolēmu, ka tomēr skriešu pusīti..

Njā… un tad pienāca 10. Siguldas Kalnu Maratons 2013 (SKM), kurā es sākotnēji pat nebiju plānojusi piedalīties.. Līdz Matīss Vecvagaris ieminējās, ka vajadzētu startēt komandā ‘Ņergas’! Viens no noteikumiem – jāskrien pilnā distance – 54km! Jāsaka, ka ilgi domāt nevajadzēja.. mazliet gan aizdomājos, kā mani ceļi uz to varētu reaģēt, bet jau pēc pāris minūtēm teicu, ka ‘I’m in!’

SKM 2013

Dīvainā kārtā, atšķirībā no citiem pusmaratonu rītiem, šoreiz sacensību rīts bija satraukuma pilns. Laikam jau tāpēc, ka šoreiz bija jāskrien gan garāka distance kā pusmaratons un pat maratons, gan tāpēc, ka tas nebija jādara pa šoseju, bet gan pa Siguldas pampakiem, gan arī tāpēc, ka ārā bija salīdzinoši auksts un lija lietus.

Apņēmība noskriet visu – bija!

Pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas satikāmies ar E. un M. un mūsu ceļš pakaļ medaļām varēja sākties. Labi, ka M. par ‘ciklopu’ atcerējās kamēr vēl bija iespēja to iegādāties pa ceļam esošajā ‘Depo’… Un tiešām labi, ka tā, jo mēs ar E. pēc saviem aprēķiniem bijām ‘plānojuši’ finišēt tumsiņā!
Nokļuvuši pie dalībnieku reģistrācijas telts, izņēmām savus numuriņus un čipus, devāmies atpakaļ uz karieti pucēties ballei.
Zīmīgi – Ņergām par godu – SKM uzvilku savas apdrukātās ūziņas, kas pirmo reizi dienas gaismu ieraudzīja tieši kopā ar Ņergām – skrienot pāri Baltezeram!

Pēdējais tjūnings kalniņā un tad jau var doties lejiņā, lai pēc starta signāla varētu rāpties atpakaļ kalniņā! Atrodoties tajā barā, un jāsaka –

“Daudz to trako! Daudz!” :)

– satraukums beidzot bija pazudis. Ar E. bijām sarunājuši, ka interesantāk būtu skriet tandēmā, jo temps mums tāpat ļoti līdzīgs! Tā nu savu skrējienu sākām ar muskuļus iesildošu un neatlaidīgu kāpienu augšup!

Pirmais – 14km aplis likās ļoti lēns, līdz ar to – nenogurdinošs un ārkārtīgi pozitīvs! Nu nenormāli! Viss tas bars! Lietus..! Nevienu nesatrauc lietus! Visi metas kalnā augšā. Kalnā lejā. Mežiem cauri! Augšup, lejup! Augšup! Augšup! Traucas kā aptrakuši pa nogāzēm! Iesākumā tikai pa slapjajām lapām… Uzrāpāmies tajā pašā kalnā, kurā rāpāmies pirms 14km… Fiksi panašķējāmies ar augļiem un saldumiem uzpildes zonā un traucāmies tālāk otrajā aplī.

Otrais – 14km-34km aplis iesākās dāāāāudz raitāk, jo nu jau lielākā daļa (14km skrējēji) bija finišējuši. Lietus joprojām turpināja savu nešķīsto darbu un pēc visa tā lielā skrējēju pūļa, mežu takas nu jau izskatījās kā govju izmītas mālainās pļavas..! Vēl jau negribējās kājas izmērcēt pavisam, jo nebija noskrieta pat puse trases.. un izvairīšanās no iestigšanas zampā līdz potītēm arī bija veikli izpildāms uzdevums. Mēs pat paspējām uzdziedāt tādus jaukus un, mūsuprāt, ļoti atbilstošus meldiņus kā “Liku bēdu zem akmeņa, pāri skrēju dziedādams” vai “Meitene zeltene, klausies, kā pukst mana sirds!”, kamēr laipojām pāri upei un rāpāmies kalnā, uzmundrinot tos, kam temps bija maķenīt lēnāks, kā mums.
Fantastiski! Visu trasi gribējās smaidīt, priecāties un uzmundrināt arī pārējos skrējējus! :)
Secinājām, ka SKM piedāvā fenomenālas iespējas:

  1. tā vietā, lai skrietu pa slīdošo celiņu sporta zālē, par kuras abonementu ir jāmaksā barga nauda, var skriet svaigā gaisā, veicot to pašu kardio treniņu!
  2. tā vietā, lai ietu uz kino un skatītos uz smukām ainiņām ‘Krēslas’ vai ‘Avatars’ filmās, tikai par 2-3 stundām samaksājot bargu naudu, var skriet pa Siguldas pampakiem, vērojot miglā tītos pakalnus un Gauju, kas līkumo caur ieleju.
  3. tā vietā, lai kačātu bicīšus, stenot sporta zālē pie spoguļa, par abonamentu samaksājot bargu naudu, var skriet lejā no kalniem, nepārtraukti atspiežoties pret koku stumbriem, lai nenolidotu kaut kur kraujā.
  4. tā vietā, lai ar ģimeni vai draugiem staigātu visu dienu pa ‘Alfu’, iztērējot bargu naudu, var skriet kopā ar citiem entuziastiem un pat iepazīties ar citiem līdzīgi skrienošajiem!
  5. tā vietā, lai pāris minūtes gulētu SPA salonā ar mālu masku uz sejas, samaksājot par to bargu naudu, var skriet pa mežiem un pilnībā izvārtīties dubļos!
  6. pie tam (pēc pāris dienām ar E. izsecinājām, ka esam šo lietu piemirsuši), tā vietā, lai mēģinātu iegūt svētlaimīgu baudu, šņaucot nezināmas izcelsmes baltus pulverus vai paslepus kurijot to, ko parasti ēd govis, var skriet visu dienu un pēc endorfīnu pārdozēšanas atrasties septītajās debesīs vēl pāris dienas pēc skrējiena!
Un tas viss veselu 10h garumā! Un tikai par 11Ls!!

 Jāsaka – lieliski! :) Manā gadījumā vienīgā problēma, kas sagādāja problēmiņas, bija šosejas botas… Jo lielākajā trases daļā es sajutos tā, kā šis gliemezis:

Pilnīgas šausmas – iekšēji ir sajūta, ka varētu ātrāk un raitāk virzīties uz priekšu, bet reāli – kā pīle pa ledu – kārpies kā gribi, bet uz priekšu netiec! Nekas – pirmie kaķēni slīcināmi – nākamajam gadam būs laicīgi jāiegādājas kārtīgi visurgājēju apavi! Kā nekā, Cēsīs arī draudot jauka pastaigu taku bradāšana! ;)
Nu lūk, kad tikām līdz otrā apļa B cilpai, tad sākās pekle. Jautrība jau nezuda! Toties ātrums gan! Un tad, kad Mārtiņš Puriņš patraucās mums garām kā stāvošiem (pie tam, jau savā trešajā aplī, virzienā uz finišu), tad gan es nopriecājos: “Jessss! Atkal Māritņš pirmais!!” :) Par spīti visam un visiem šķēršļiem, otrā apļa kāpiens jau atkal tajā pašā kalnā noslēdzās ar sašutuma pilniem saucieniem no rupora: “Kāpēc Tu tik tīra?!”

Kaut kur trasē. Šķiet, ka 2.apļa B cilpas sākumā. 


Kad ar E. bijām uzpildījušies, maķenīt atvilkuši elpu pirms trešā apļa, maķenīt paspēju pakustēties arī mūzikas ritmā un drīz jau arī savu atiešanu sākām ar E. vārdiem palicējiem: “Tiekamies vakarā!”

Trešais – 34km-54km aplis sākās ar vēl pēdējiem vārdiem no civilizācijas: “Tā arī būs! Tiekamies vakarā!” Nogurums bija manāms, kājas kustējās mazliet lēnāk kā iepriekš… līdz pienāca ~42-ais kilometrs. Visai zīmīgi, jo bija atvērusies otrā elpa, kas man lika atcerēties par saviem vārdiem pēc maratona maijā..! Vienīgais, ko nodomāju: “Jā un tagad es skrienu te – 54km distancē..!”
Bet pašai par to ārkārtīgi liels prieks!
Vēl vairāk prieks, kad jūti, ka dubļi zem kājām pāris vietās nu jau ir apžuvuši un solis kļūst arvien raitāks! Uz kādu brīdi nogurums kājās ir pazudis un entuziasms liek traukties uz priekšu – līdz finišam!
Drīz jau sākām arī atskaiti: vēl tikai 12km… 10km.. Nopietni?! Tikai 10??
Šajā brīdī šķiet – hmm.. kad izeju ārā paskriet 10km, tad šis skrējiens šķiet tik ilgs! Bet tagad, kad noskrieti jau vismaz 40km.. tād desmitnieciņš nieks vien ir! Sejā smiads kļūst arvien lielāks, jo finišu jau var saost! :)
Kad nonācām pie uzpildīšanās punkta tieši pirms B cilpas, bija jāvelk ‘ciklopi’ un jāmetas vienā no īsākajiem, toties lēnākajiem posmiem. Tur mums pievienojās vēl pāris skrējēji ar naktslampiņām un, kā akli kurmji ar spuldzītēm pie pieres, ložņājām pa dubļaino trasi! Kurš vispār izdomāja šo cilpu ielikt apļa beigās?! :D
5km… līdz finišam. 3km…
Esam tikuši ārā no džūkslāja un tuvojamies pēdējam kalnam… Sajūtas ir.. IR!!! Abnormālas! Tūlīt būs pievarēts!! Vēl tikai pēdējais kāpiens kalnā… E. solis ir mazliet raitāks un šajā brīdī man sāk šķist, ka galva sāk griezties – pēdējie spēki vai eiforija?! Lēnām līdz virsotnei… Skaidrība atgriežas!Kliedzieni no rupora. Ņergām jārāpjas! Pēdējie soļi… Finišs..!

IR!
8h:58m:13s

Fantastiski!
119.vieta kopvērtējumā,
par 100 vietām labāka vieta S21 grupā,
un par visiem 100% labāks noskaņojums nekā no paša rīta!

Pirmās domas pēc finiša: “Nē.. Cēsīs 85km ir ar daudz..!”


Vienai šis skrējiens noteikti būtu bijis grūts! Tāpēc milzīgs ‘Paldies!’ E. par lielisko kompāniju! :)

Kad kopā ar Ņergām pasēdēts sauniņā, baseinā, sauniņā, ar kājām uz krēsla, ielēkts ar halātu baseinā.. Nākamajā dienā kājas nesāp, enerģijas daudz un šķiet, ka vārētu iziet paskriet.! Ja neskaita mazliet noberztos kāju pirkstiņus, tad neliktos, ka iepriekšējo dienu esmu to vien darījusi kā skrējusi! Vienīgā ‘lielā’ sāpe pēc skrējiena ir labais plecs.., ko svētdien ‘atpūtināju’ karot aizkarus un mazgājot logus..

Tagad, kad ir pagājusi svētdiena un tikko ir sākusies pirmdiena, sāk parādīties domas: “Cēsīs jau tikai par 30km vairāk..!”

Dzīvos – redzēs! ;)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *