Ar karti un kompasu, jeb oreintēšanās

Ir Jaunā gada pirmās sestdienas vakars.

Esmu ieradusies pie mammas.
Neviena nav mājās.
Apsēžos pie datora.
Ooo! Chrome grāmatzīmju joslā māsai atzīmēts links uz ‘Orientēšanās sacensības’…
Viens klikšķis un nokļūstu magnets.lv mājas lapā.
Tā…. kalendārs… kalendārs… Re, kur ir!
Veru vaļā.
Ai… šodien jau bija.
O! Ir arī rīt! Pie tam – Mežaparkā!!
Ir plkst. 21:21 un dzimst doma – jāpiedalās!
Nekad to neesmu darījusi. Ja neskaita ‘Mamutu medības’ kaut kad bakalaura laikā..
Tik un tā svētdien biju plānojusi iziet paskriet – sporta tērps ir, botas arī.
Parakņāšos pa māsas mantām un atradīšu kompasu.. Ā! Tepat pie plauktiņa karājas..!
Hmm.. Pastudēšu kādu noderīgu informāciju.
Done!
Nu labi, redzēs rīt no rīta – piedalīties vai nē…

Ir Jaunā gada pirmās svētdienas rīts.

Esmu gatava ~30-40min skrējienam – tā, lai nesamocītu celi.
Kad tūlīt speršu kāju pār slieksni, mājās ierodas mazā māsa – armijniece…
“Lieliski! Ejam orientēties!” es viņai saku!
“Nē, es uz florbola treniņu!” šī man atbild.
“Aaaa… nu labi… Eu, bet pirmo reizi skrienot orientēšanās, es varu mierīgi izskriet pati, vai arī vajag kādu, kurš var pamācīt..?” es viņu izprašņāju.
“Ai! Īzī-pīzī! Mierīgi vari viena! Re, kur kompasiņš! Karti lasīt māki. Ā, šitā mums no bruņotajiem – viņai apzīmējumi mazliet pretēji, bet nekas, principu saprati!” viņa mani pārliecina.
Vārds pa vārdam, šitā un tā.
Īsa pamācība orientēšanās mākslā.
Done!
“Labi, es dodos!” uzsaucu māsai un pa durvīm laukā!
Pirmie metri vēl ar pārdomām par to, vai celis būs spējīgs aizskriet 5km līdz ‘Magnēta’ 25.posma vietai… un pēc tam vēl maukt pa mežu.
Ir ok! Pēdējais kontrol-zvans māsai, vai nevajag kādu personu apliecinošu dokumentu līdzi… Drošs paliek nedrošs.

Ir Jaunā gada pirmās svētdienas pirms-pusdiena.

Ierodos starta vietā.
Tieku pie numura, kartes, čipa un apsēžos pie galda, lai ar koši dzeltenu lineāli un sarkanas tintes pildspalvu savilktu numurētos rimbulīšus.
4.distance [garākā] šodien mazliet virs 8km. Protams, ka ņemu to!
Kamēr strīpoju savu karti, skatos, kā onkulis ar skoču pie savas kartes pielīmē leģendu (tā ir tāda maza lapiņa, kas precizē kontrolpunkta atrašanās vietu..). Es, pēc tam, izdaru līdzīgi.
“Aiiijj…! Protams, kartei stūris slapjš..! Sīkais izgāzis kāpostu zupu.. Nekas – nekas nesabojās dienu!” domās jau priecīgi skraidu pa mežiņu..
Saloku karti ērtākai līdzi-vazāšanai.
Piespraužu savu jauniegūto numuru.
Izlienu no telts un skatos, kā kāds cits onkulis diviem jauniešiem skaidro orientēšanās mākslu.
Nolemju pievienoties.
Paklausos.
Drīz arī dodamies trasē.
Abiem jauniešiem īsāks maršruts, tāpēc pirmais punkts man jāmeklē vienai.
Onkulis – skaidrotājs sākumā vēl palīdz, parāda arī pirmā punkta virzienu un saka, lai skrienu pakaļ, kamēr šie turpina ceļu.
O! Pirmais! Šitais bija viegli – pateica taču priekšā.
Atgriežos pie jauniešiem un ‘gida’. Nākamais seko jauniešu pirmais punkts, kas man būtu jau trešais.
Jāskrien mežā pēc otrā!
Meklēju! Meklēju.. meklēju!
“[Cenzēts]!? Tā orientēšanās ir kaut kāda [cenzēts] padarīšana! Nobesies, meklējot vienu punktu jau pašā sākumā.., kad Tev priekšā vēl ir jāatrod vismaz 25 līdzīgi..! Nēēē..! Man nepatīk! [Cenzēts].” to es skaļi neteicu, tikai pie sevis prātuļoju, kamēr vandījos pa krūmiem, ik pa laikam atraujoties pa stilbiem, rokām un šad tad arī pa seju: “[Cenzēts]”!
Kāds onkulis ir līdzīgā situācijā un lauzītā krievu valodā jautā man, kur atrodas punkts.
Es saku, ka arī meklēju…
Tikmēr uzrodas vēl viens kas jau ir atradis.
“Yessss! Beidzot! Esmu glābta!! Hmm… nez’ ‘gids’ ar abiem jauniešiem mani gaida?” arī šo es tikai nodomāju un turpināju manevrēt caur un gar kokiem, krūmiem un visu citu, ko var mežā atrast.
Nu jau sāka tā lieta ‘iet’!
Satiku vēl ‘gidu’, kurš nu jau bija viens pats.
Viņš tikai noteica, ka man viss lieliski izdošoties, lai pievēršu uzmanību pauguriem un, ka laika ir gana!
Noteicu: “Paldies!” un jozu tālāk.
Punkts pa punktam.
“Yeeeee! I’m the boss!” šis arī bija tikai klusībā pie sevis.
Sekoju onkulim. Jo arī viņš zina virzienu uz nākamo punktu…
Kādai meitenei parādu, uz kuras takas atrodamies.
Skrienu tālāk!
“Nav tik traki! Sāk iepatikties! Jautrība!” manas domas par orientēšanos no ‘cenzēts’ pārtop par ‘forši’!
Nekas, ka šad tad mazliet sanāk nomaldīties…
Pārsvarā orientējos pēc objektiem un izjūtas. Izjūta kartē gan nav iezīmēta.. :)
Kritiskākos gadījumos pielietoju kompasu – tā, kā māšele mācīja! Un ziniet, viņai armijā laikam gudri cilvēki – darbojas ļoti labi.
Tipu-tapu..! Sāk sāpēt celis… ne tur, kur biju gatavojusies, ka varētu parādīties kāda sāpe…!
Vēl jāsavāc pāris punkti.
Pāris garāki pārskrējieni…

Ir Jaunā gada pirmās svētdienas pēc-pusdiena.

Finišs!
“Yuu-huuu! Esmu galā! Tuvākajās dienās skriešana būs jāieliek plauktiņā un jānosaka sev baseina režīms.. Fantastiski! Ja nekas nesāpētu, šodienas orientēšanās būtu bauda!” nevienam šīs savas domas ari neatklāju..
Ielienu teltī, noņemu no pirksta IDentu (čips, ar kuru atzīmējas katrā kontrolpunktā).
Prasu dāmām: “Kas man tagad jādara?”
Esot jānoņem IDents un jāievieto aparātiņā, kur nolasa laiku un piereģistrē, ka esmu izkļuvusi no meža.. pie tam – bez sēnēm vai ogām!
Dāma pieraksta manu starta numuru un mazliet izbrīnīta pajautā: “Jūs 4.distanci skrējāt?”
“Jā-ā..” nedaudz apjukusi apstiprinu.
Sāku domāt, kādēļ šāds jautājums: “Nenormāli ātrs laiks? Pirmās reizes orientieristi tik daudz neskrien?!”
Lai nu kā tur arī būtu vai nebūtu, āķis lūpā!