Dažām neveicas

Ir tādas, kas piedzimušas neveiksmju krekliņā.
Tad ir tādas, kurām vienkārši – galīgi neveicas.
Vēl ir arī tādas, ar kurām – kā neiet, tā neiet!
Un tādas, kurām vienkārši nav lemts!
Un ir arī tādas, kurās apvienotas visas šīs un, droši vien, vēl arī citas likstas.
Ko ar TĀM darīt? 
Pavisam vienkārši – ielikt atpakaļ plauktā! 
Līdz citai reizei – kad būs lemts.

Karen Blixen ‘La Soirée d’Elseneur’

Kārena Bliksen ‘Helsingoras* vakars’
* Elseneur (franču val.) = Helsingør (dāņu val.) – dāņu pilsētas nosaukums.

Karen Blixen ‘Helsingoras vakars’


Grāmata franču valodā. Bet šaubos, vai tas būtu iemesls, kādēļ ar šo lasāmvielu man nav veicies, jo ir lasītas stipri biezākas un sarežģītākas grāmatas, sākot no romāniem par kuģotājiem, beidzot ar dokumentālāku literatūru par Aušvices koncentrācijas nometnēm
Taču šī grāmata – sakiet, ko gribat – nav lemts, lai es to izlasītu!

Jāsāk ar to, ka Karen Blixen ir 19.-20.gs. dāņu rakstniece, kas neilgi pirms Pirmā Pasaules kara devās uz Keniju Āfrikā, kur iekopa kafijas laukus. Pēc otrā vīra nāves 1931.gadā viņa atgriezās Dānijā un sāka rakstīt lai nopelnītu. Viņas pirmā grāmata ‘Seven Gothic Tales’, tika publicēta ASV 1934.gadā ar pseidonīmu Isak Dinesen. Viņa rakstījusi gan dāņu, gan franču, gan angļu valodās un, visai iespējams, kāds viņu varētu labāk atpazīt pēc populārākajiem viņas šedevriem ‘Out of Africa’ vai ‘Babette’s Feast’ un citām pasakām, kas visvairāk tapušas laika periodā no 1940. līdz 1950. gadam.

Iepriekš neesmu lasījusi nevienu no viņas darbiem un šis ‘La Soirée d’Elseneur’ ir stāsts no grāmatas ‘Seven Gothic Tales’, kurā ir stāstīts par divām māsām, kas sarunājas ar sava brāļa rēgu. K.Blixen šajā darbā nedaudz maina žanra noteikumus, ka spriedzes un baiļu radītājs stāstā ir fakts, ka brālis dodas pēcnāves dzīvē, nevis pats spoks…

Šo grāmatu esmu iesākusi lasīt vismaz kādas 5 reizes…
Kādu rītu, ejot uz darbu, nepamanīju, ka ūdens pudelei esmu tizli uzskrūvējusi korķīti.. kā rezultātā, šī jau tā plānā grāmatiņa izmērcēja visas savas lapiņas. Darbā es to uzkāru uz datora vada, lai pažūst.
Kad es šo darbu mēģināju lasīt dodoties komandējumā, tā 2 reizes gandrīz tika aizmirsta lidmašīnā, ievietota priekšējā krēsla aizmugures kabatiņā.. Vienā no reizēm es par to atcerējos, kad gandrīz jau biju izkāpusi no lidmašīnas…
Reiz es to ieliku mugursomā, kad devos pie mammas, bet tā bija pagājušā gada viena no retajām dienām, kad pamatīgi sniga un, diemžēl, mitrums bija pārāk liels, lai somas audums grāmatu pasargātu.
Jāsaka, viņai ir stipri paveicies, jo vannā tā vēl nav iekritusi…

Man nekad nav bijis tā, ka es grāmatu lasu un lasu, bet ne vella neko nesaprotu..! Tajā brīdī, kad tiek likti vārdi teikumā, viss ir O.K., bet, kolīdz esmu pabeigusi kaut vienu rindkopu, seko jautājums pašai sev: “Vai es tiešām esmu kaut ko lasījusi?!” Mēģināju piespiesties un iesākto lasāmvielu pabeigt, bet tiešām ir jāsaka – šobrīd nav lemts! Tāpēc, nu jau pamatīgi apņurcītā grāmatiņa, ir ielikta atpakaļ plauktā, lai sagaidītu savu laiku. :)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *