Mans pirmais oficiālais triatlons – Rīgas Triatlons 2014

Daudz kas sākas ar: “Nē! Tas nav priekš manis! Nu nē, nē, nē! Tas ir par daudz, tas ir par grūtu un sarežģītu! Es to nevaru!” Un citiem līdzīgi formulētiem tekstiem…

Chapter 1

Sports. Kopš sevi atceros, neko tādu neesmu teikusi (vismaz ne daudz, vai ne tik nozīmīgi, lai tas paliktu atmiņā), jo vienmēr esmu gribējusi pamēģināt to, kas man šķitis aizraujošs un vilinošs… līdz pagājušajam gadam, kad šādi es runāju bieži – jā, tieši saistībā ar skriešanu un sportu. Es pieņemu, ka tā esmu teikusi ne tikai es, bet droši vien, arī kāds no jums! Nu, padomā labi, kādas bija Tavas domas, pirms sāki aktīvi skriet/sportot? :)

Tad, kad manu mīļāko komandu sporta veidu – volejbolu – man nācās likt plauktiņā, lai kā lielisku grāmatu varētu šad tad izņemt un pāršķirstīt, skriešana un yoga kļuva par ļoti lielisku alternatīvu ķermeņa regulārai izkustināšanai, it īpaši tāpēc, ka šajā gadījumā es nebiju atkarīga no komandas un komanda nebija atkarīga no manis – skriet un vingrot es varēju jebkurā sev ērtā laikā.
Tā nu manas skriešanas grāmatas pirmā nodaļa tika iesākta Francijā, 2012.gada vasaras sākumā. Rudenī, kad atgriezos Latvijā, sekoja arī pirmās sacensības (Nike Riga Run un Skrien Latvija Siguldas Pusmaratons). Jāsaka paldies Ingai, kas mani iepazīstināja ar VSK Noskrien un Skrien Latvija skriešanas seriālu, jo 2013.gadā, rakstot otro nodaļu, katra šāda sacensība ir bijis kā mazs mērķītis, uz kuru tiekties!

Chapter 2

2013.gada janvārī es reģistrējos uz Nordea Rīgas Maratonu, jo man beidzot bija skaidrs, ka būšu Latvijā un Maratonu es gribēju noskriet. Pēc sarežģīta gatavošanās perioda, kad šie pirmie 42.195km bija paveikti zem 4h un es jutos pārsteidzoši fantastiski labi, es tik un tā teicu: “Nē, vienu reizi gadā ar tik garu skrējienu pietiek – nav ko sevi mocīt!”
Līdz es atļāvos sevi pierunāt piereģistrēties uz Siguldas Kalnu Maratona pilno – 55km – distanci oktobrī. Un atkal vēsture atkārtojās – fantastisks skrējiens, lieliskas sajūtas, bet tik un tā teicu: “Nē, nē! Garākas distances gan nē – lai arī skrējiens foršs, nav ko sevi mocīt, skrienot 9h!”
Līdz es pieteicos uz Sapni Ziemas Naktī, kas man sākotnēji likās kā lielisks tusiņš un citādāks veids, kā sagaidīt Jauno gadu, pie tam, ne tuvu nedomājot par to, ka gandrīz 10h laikā noriņķošu 71.2km… Arī pēc šīs distances es jutos ļoti labi, arī kāpnes man nesagādāja problēmas, bet ilgais skrējiens liek pārdomāt dažādus plānus un ieceres, dzīves līkločus un sprinta taisnes… Lai arī un tad es pat pieļāvu domu: “Varbūt tomēr..?!”, manas domas lēnām fiksējās uz kaut ko mazāku – pusmaratonu un pat 10km – kaut ko, kas savā ziņā saistās arī ar tālāko rindkopu…

2013.gada 1.novembra skrējienam bija liela nozīme manu 2014.gada paveicamo lietu sarakstā, un te ir jāpiebilst, cik nozīmīgi var būt pateiktie vārdi… uz mani nostrādāja teikums:

“Latvijā nav daudz tādu sieviešu, kas nodarbojas ar triatlonu.” 

Līdz pat šim kopīgajam skrējienam 1.novembra vakarā manas domas par triatlonu bija līdzīgas tām, ko rakstīju ieraksta pašā sākumā: “Tas nav priekš manis! Nē, tur pārāk daudz jātrenējas un tas ir grūti un sarežģīti… un mana veselība…” utt.

Viens teikums – pareizais teikums – un manas domas mainījās! Es biju nolēmusi, ka 2014.gadā vismaz pamēģināšu startēt kādā triatlonā – vismaz pamēģināt un saprast, vai tas ir priekš manis, vai tomēr tā arī ir, kā es līdz tam domāju un čīkstēju – ka tas nav priekš manis..
Es sāku regulāri iet peldēt, sāku mīties ar riteni – iesākumā sporta zālē, līdz beidzot pavasarī iegādājos arī savu braucamo.

Pavasarī sekoja kārtējais pagrieziena punkts un es tiku apturēta savā uzņemtajā kursā… Pāris dienas gultas režīmā lika šo to pārdomāt, bet tas nenogalināja manu gribu un iekšējo cīnītāju! Viegli nebija – likās, ka mērķi izkūp gaisā, kā tad, kad strauji aizver vecu, noputējušu grāmatu…

Chapter 3

Cilvēki man apkārt ar saviem dzīves stāstiem parādīja, ka pat tad, kad grāmatu aizver un uzjundī putekļus, iekšā rakstītais teksts joprojām ir uzrakstīts..! Vajag grāmatu tikai atvērt, pāršķirt nākamo nodaļu un turpināt lasīt! Tāpēc es sāku regulāri vingrot, lai varētu darīt to, ko gribu!
Es, tam visam par spīti, jo “tas IR priekš manis! Tas NAV par daudz, tas NAV par grūtu vai sarežģītu! Es to VARU!”, gribēju atjaunot bērnības sapni un atsāku iet dejošanā! Taču šobrīd man šķiet, ka šī nodaļa nebūs pārāk veiksmīga, jo tad, kad mēs kļūstam lieli, bērnības sapņi vairs nav tādi, kā bija bērnībā, kad negaisa laikā bezbēdīgi lēkājām pa peļķēm…, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas…, kad princeses un prinči dzīvoja ilgi un laimīgi forever and ever…
Pieaugot, mums rodas citi, jauni sapņi..! Galvenais – MUMS IR SAPŅI! :)

Kādā brīdī mūsu sapņi kļūst par mērķiem, uz kuriem virzām savas darbības. Un, paralēli visām orientēšanās, RAID un skriešanas sacensībām, man šogad izdevās piepildīt vienu no plānotajām ‘to do!’ saraksta lietām – piedalīties triatlonā – Jelgavas Adaptētajā triatlonā.

Prieks, protams, liels, bet šim gadam triatlona formātā neko vairāk arī neplānoju (piedzīvojumu sacensības neskaitās! :) ). Līdz brīdim, kad pēc pāris dienām tā pati Inga man vaicāja, vai startēšu Rīgas triatlonā 10.augustā. Uzreiz apskatījos informāciju, savu kalendāru ar ierakstu, ka 9.augustā Kuldīgā jānoskrien 10km un teicu – ka plānojusi neesmu, bet, kompānijas pēc, visu ko var izdomāt. Vilinoši likās tas, ka triatlona distance būtu līdzīga, kā Jelgavā. Vienīgais, ka jāpeld gandrīz 4 reizes vairāk… un tieši tas mani biedēja, jo sen nebiju trenējusies. Pie tam – tik daudz nonstopā… Daugavā… Pat noskaidroju, ka laika limits ir 20min, kas likās – paveicams, bet pēc tam taču vēl jābrauc ar riteni un jāskrien… Inga gribēja vēl padomāt, jo pāris dienas līdz reģistrēšanās slēgšanai vēl bija.

Neskatoties uz to, ka Inga nolēma nepiedalīties, bet man iepriekšējā dienā jāskrien 10km, pieteicos pēdējā reģistrācijas dienā. FO (Female Open) jeb Tautas grupā (375m peldēšana + 13km velo + 2.5km skriešana). Un, man šķiet, ka tieši ar šo 7.augusta datumu, es savā grāmatā aizsāku vēl vienu nodaļu…! :)

Chapter 4 – Rīgas triatlons 2014, Baltijas kausa 6. posms (9.-10.08.2014.)

Nodaļa jau sākās 9.augustā, kad pēc karstiem 10km Kuldīgas ielās, kopā ar citiem noskrieniešiem devos mājās. Līdz plkst. 20:00 bija jāpaspēj izņemt numuru Saules Akmens ēkā, kas bija sacensību centrālā vieta. Pēc tam, līdz plkst. 21:00 bija jāpaspēj novietot savu riteni maiņas zonā.
Pa ceļam no Kuldīgas tiku pievesta pie Swedbank ēkas, pēdējā pusstundā, pilnīgā mierā izņēmu savu starta paku un devos mājās pēc velo.

Laiks vēl bija, tāpēc mājās centos saprast, kas no visa starta pakas satura kur ir jāliek, jālīmē, jāapsien… lai neskaidrību gadījumā varētu vēl pārjautāt, kad vedu savu riteni. Uzlīmes ar starta numuriem bija daudz un dažādas, ka likās – viņi testējuši izdrukāt numurus uz visdažādākās formas un izmēru uzlīmēm. Drošības labad visu paņēmu līdzi un pēdējā pusstundā ierados uz maiņas zonu novietot savu riteņoto transportu.

Brīvprātīgie man laipni palīdzēja ar visu nepieciešamo – uzlīmēm, vietas atrašanu un informācijas sniegšanu – un tā jau pēc pāris minūtēm mans ritenītis karājās uz metāla stieņa, lai sagaidītu mani nākamajā rītā pēc 7:00, kad tam blakus pievienotos pārējā atribūtika – velo ķivere, botiņas un lielais numurs. Izbaudot Rīgu vēlā sestdienas vakarā, ar lielo Statoil tējas krūzi rokās, devos mājup.

Mājās sagatavoju nepieciešamās mantas nākamās dienas startam un gāju gulēt.
Nākamajā rītā, kad plkst. 6:00 zvanīja modinātājs, no sākuma mēģināju saprast, kas tā ir par dienu, kāpēc man tik agri jāceļas un kas vispār notiek. Kā plānots, ierados maiņas zonā ar novietojamo inventāru – aplīmēju ķiveri, sakārtoju botas un numuru un varēju iet pētīt apkārt notiekošos procesus un pirmos startus.

Nezinu kāpēc, bet bija neliels stresiņš un draudīgā fona mūzika pie peldēšanas starta nepalīdzēja nomierināties. Turpināju mierīgi baudīt saulīti, pārejošo miglu un peldēšanas posma sagatavošanu…

Joprojām staigāju apkārt un draudīgās mūzikas pavadībā lēnām tuvojās arī mans starts. 15min pirms starta nometu vešiņas un ielīdu apmērcēties. Tālākais, ko atceros: “Iekāpt ūdenī!” Man šķiet, ka tas bija latviešu valodā… iekāpu, sagatavojos, mazliet laicīgāk ieslēdzu savu garminu…

“Starts!”

Un stress pazuda! Iestājās miers! Divas sekundes pagaidīju, kamēr meitenes sametas ūdenī, lai saprastu, kur es nedabūšu pa galvu. Uztaisīju vēl divus soļus un metos peldus. Sāku kraulā, bet nepārtrauktā bakstīšanās pa citu meiteņu kājām un nelielā novirzīšanās no kursa mani izsita no ritma nepamatoti sagurdināja, tāpēc metos uz muguras un līdz pirmajai bojai airējos tā. “Paldies, Dievam, neesmu pēdējā!” pie sevis nodomāju un, cīnoties ar nelielo sānnesi, centos izvairīties no striķa un peldriņķiem, kas iezīmēja peld-zonas robežu. Drīz arī pamanīju, ka esmu pie baltās bojas – bija laiks mainīt virzienu. Arī šajā posmā man kaut kā īpaši nevedās – turpināju kaut kā līdzīgi kūļāties uz priekšu līdz otri bojai. Kad tā bija piepeldējusi man klāt, pārmetos brasā un, man pašai par pārsteigumu, aizgāja kā smērēts! Lai arī dažbrīd likās, ka dreifēju uz vietas un pārējās mani drīz panāks, jutos ārkārtīgi ērti un turpināju pa savu uzņemto kursu, kamēr papeldēju garām vienai no konkurentēm… Tad kreisās acs peldbrillē sāka smelties ūdens un, lai neveiksmes gadījumā atlikušo trases daļu man nebūtu jāskrien bez lēcas, kas nozīmētu, ka viss ar vienu aci man būtu miglā, nolēmu skatīties tikai caur vienu lodziņu. Pirmās finišētājas jau līda no ūdens, kad man nenormālā tempā papeldēja garām zaļas cepurītes… No sākuma nedaudz sapīku, jo likās, ka iepalikušās konkurentes mani apdzen kā stāvošu, bet izrādījās, ka tie ir puiši no kaut kurienes.
Beidzot tiku ārā no slapjuma un raitā solī tipināju pēc riteņa. Kamēr atbrīvojos no peldcepures un brillēm, klausījos, kā man saka “Malacis!”. Nu, vismaz es domāju, ka tas bija man.., jo vairāk par sarkano paklājiņu es neredzēju.

Tiku pie riteņa. Tajā pašā laikā puiši turpināja skriet garām pēc saviem riteņiem.
Botas kājās, numurs ap vēderu – jāatceras, ka no sākuma tas jāpagirež uz pakaļas -, ķivere galvā un stumjos ar veļuku līdz zilajam paklājiņam, no kura drīkst kāpt uz velo. Ātrāk nē!
Dace mani uzmundrināja (Paldies!) un es uz sava MTB ar smaidu devos trasē! Vienā brīdī mani panāca Evita ar savu šosejas riteni. Lai arī otrajā aplī man vairs neizdevās viņu apsteigt, mēs pārmaiņus turējāmies netālu viena no otras visu velo posmu. Un tad, braucot otrā aplī uz finišu pa krastmalu, es domāju: “Nākamgad es arī iegādāšos šosejas riteni! Vai vismaz riepas nomainīšu uz šaurākām!” Un tik minu uz priekšu, cik varēju! Tiesa, skatoties kā konkurente piesardzīgāk brauc pāri bedrēm, nelīdzenumiem un līkumos, nešķiet, ka šosejas velo dod kādu labumu, toties pēc 180 grādu pagrieziena ir stipri vieglāk atgūt ātrumu – tā ka – viela pārdomām..

Tuvojos velo posma finišam. Bija jālec nost un, kamēr es lecu no riteņa, strauji sabremzējot pie novilktās līnijas, diemžēl, no galvas nolēca ķivere un palika karājoties ap kaklu… Skrēju ar veļuku pie rokas un naivi domāju: “Nekas! Neņemšos tagad ar kārtošanu, cerams, ka nekas slikts nebūs..!” Bet, kolīdz iegriezos tā, lai manu numuru varētu saskatīt no aizmugures, dzirdēju tiesnesi sakām: “207 – ķivere!” “Bāc..! Nē…! Nekas, tāpat jāskrien tālāk!” nodomāju un turpināju sekot Evitai, kas izskrēja nedaudz pirms manis. Paldies Dacei par nākošo uzmundrinājumu un paldies meitenēm, kas ļāva man 15 sekundes atpūsties nožogojumā pirms Vanšu tilta… Sods… par ķiveres neesamību uz galvas… “Eh… nu labi… ko vajag, to vajag! 15sek – tik daudz! Un es viņu taču varēju noķert…! Nekas…” tā domājot es pat nepamanīju, kad soda sekundes biju izcietusi un, atvilkusi elpu, varēju bizot uz priekšu.

O! Necik tālu Evita nav tikusi..! O! Atpazīstu vēl vienas latvietes Agates muguru. Abas dāmas blakus viena otrai.. “Es varu viņas noķert..! Un ja vien man nebūtu bijušas tās 15 sekundes!” spītīgi nodomāju un močīju uz priekšu..! Temps ap 4:45min/km – ir ok – līdzīgi kā Jelgavā – to var turēt.. Drīz arī abas panācu un savā tempā turpināju apsteigt. Pēc 180 grādu pagrieziena pretī skrēja vēl viena meitene: “Hmm… tālu nav… varbūt izdosies noķert..” Izdevās – tieši zem Vanšu tilta. Turpināju tipināt uz priekšu un jutu, ka pakausī kāds elpo… “Nē..! Viņa mani tomēr neizlaidīs priekšā..” domāju, ka tā ir tā pati tikko apsteigtā meitene, bet tad manā perifērās redzes leņķī parādījās meitene sarkanā kostīmā… “Bāc, es neļaušu lietuvietei mani apsteigt!” nez’, kāpēc es biju iedomājusies, ka tā ir kaimiņiene. Tā mēs, plecu pie pleca no vanšu tilta tikām līdz Saules Akmens aizmugurei, kur, visā posmā gar velo, es izrāvos vadībā… Mana kļūda bija tā, ka es nespēju atcerēties: “Kur ir finišs..? Cik tālu vēl līdz finišam..?” Jutu, ka spēki lēnām izsīkst, jo tomēr biju centusies likt klāt tempu… no 4:45min/km tiekot līdz 4:10min/km.
Pēdējos 30m līdz finiša līnijai viņa mani tomēr noskrēja. “Nē…! Grrr… ja tās būs tās 15 sekundes, kas man būs izšķīrušas būt vai nebūt uz pjedestāla FO grupā…” nodomāju, jo nezināju, cik meiteņu no grupas man bija priekšā un nezināju, ka tā bija baltkrieviete no pavisam citas grupas.

Finišs!

Dzerot ūdeni un uzkožot burkāniņus, es sapratu, ka šis ir sporta veids, kas mani reāli ‘paķer’! Man patīk maiņa no viena sporta veida uz citu. Ir dinamiska sajūta visā sacensību laikā un, “ja vien es pie saviem skriešanas un nosacītajiem velo treniņiem pieliktu kārtīgus treniņus peldēšanā…!”

Rezultātā, Rīgas Triatlona sacensībās ar rezultātu 00:52:39.05 ieguvu 5.vietu grupā, kurā, ar gandrīz 5min ātrāku rezultātu, 1. vietu ieguva krieviete (?), otro – igauniete, bet nākamās divas virs manis bija latvietes. Žēl, ka latvietes pirmās divas pjedestāla vietas atdevām kaimiņvalstu konkurentēm, bet domāju, ka tas ir labojams! :)