Iedomājies sekojošu lietu: es atnāku mājās. Koridorā novelku sandales un uz pakaramā uzmetu jaku. Izņemu no matiem matu gumiju un, ar roku pirkstiem izbraucot cauri, tos izpurinu. Ieeju istabā un novelku drēbes, paliekot tikai apakšveļā. Atveru visus logus, lai svaigais gaiss piepilda telpu. Ieslēdzu tējkannu, lai pagatavotu zaļo tēju.. Ieslēdzu mūziku un iegāžos gultā, lai atvilktu elpu un sagaidītu, kad ūdens būs uzvārījies. ‘Klikts!’ Tējkanna izslēdzas un istabā paliek vien mūzikas skaņa… Īpatnējā tējkannas šņākoņa ir apklususi… Vakar bija sacensības. Šodien brīvdiena.
9.augusts. Rīgas Triatlons. Sprinta Distance (750m peldēšana + 20km velo + 5km skriešana). Nostartēju. Uzkāpu uz goda pjedestāla 3.vietas pakāpiena F20 grupā. Nopriecājos par negaidīto rezultātu.
Tas, ko es šoreiz gribu pastāstīt, ir – kāpēc Tev vajadzētu mēģināt nodarboties ar [es kādreiz gribētu to pamēģināt].
Tātad. Tu esi viens mazs cilvēciņš. Mēs visi tādi esam. Kādreiz. Tātad, atkārtoju – Tu esi viens mazs cilvēciņš, kas ērti iekārtojies savā dzīvē. Katrs no mums savu mazo dzīvīti ir izveidojis tā, kā viņam ir ērti. Bez jebkādiem straujiem pavērsieniem, darot to, kas padodas vislabāk. ‘Šad-tad’ izņēmumi neskaitās – tas tomēr ir ‘šad-tad’.
Tu vienmēr rītos no gultas izkāp ar labo kāju, jo visu mūžu esi ticējis, ka tādā veidā Tava diena būs pozitīva…
Tu veikalā pērc vienus un tos pašus baltos rīsus, jo baidies, ka brūnos nemācēsi pagatavot. No dārzeņiem Tu pazīsti tikai kartupeļus un burkānus, bet brokolis Tev šķiet, kā radījums no citas planētas…
Tu dziedi, bet tikai dušā, jo domā, ka Tava balss izklausās kā kaķu koris. Visticamāk, ka tā arī ir, bet pieņemsim, ka tā nemaz nav…
Ar nepazīstamiem cilvēkiem Tu nerunā, jo tad Tu nejūties savā ādā un uztraukumā nezini, kur nogrūst savas satrauktās rokas – turēt klēpī, kasīt bārdu vai viņķelēt savas izspūrušās matu cirtas…
Restorānā Tu vienmēr pasūti ēdienu, ko varētu pagatavot arī mājās, jo to Tu vismaz zini, kā apēst, neizraisot apkārtējos cilvēkos smīnu, lai arī ēdienkartē sarakstītās lietas, ko knapi spēj izburtot, Tev šķiet gana interesantas, lai pamēģinātu…
Tu vienmēr (vai vismaz pāris pēdējos gadus) esi nodarbojies ar vienu un to pašu sporta veidu, jo Tev tas, ok, sagādā baudu, prieku, gandarījumu un, kā par laimi, Tev tas arī tīri labi padodas. Bet, kolīdz iedomājies, ka varētu pamēģināt kaut ko citu, tā noskurinies no bailēm par to, ka Tev nesanāks… Lai gan Tu gribētu, bet tad Tu ieslēdz savā prātā: “Nu nē… Es taču…”
Un tā Tu jau vairākus gadus tusē savā komforta zonas iekšējā čauliņā. Tev šķiet, ka nekas Tevi nespēj izsist no līdzsvara. Bet, ir gluži pretēji – no līdzsvara Tevi izgrūž viss iespējamais, kas neatrodas Tavā ērtajā burbulī – jebkurš citādāks skatiens, kas raidīts Tavā virzienā, kādi nevainīgi meitenes smiekli no autobusa pēdējām rindām vai skriešana pakaļ pēdējam autobusam. Tad, kad draugi Tevi uzaicina vasarā uzspēlēt pludmales volejbolu, Tu piekrīti, lai arī klusībā no bailēm esi jau paspējis pieslapināt savas peldbikses, jo patiesībā nekad rokās neesi turējis bumbu, kur nu vēl spēlējis volejbolu…
Nu redzi… Sēžot burbulī, neko nevar sasniegt. Nekad nevar atklāt kādus apslēptus talantus. Neko jaunu par sevi nevari uzzināt. Un Tu nekad nevarēsi uzzināt to, par ko varētu kļūt.
Soooo…!
Rāpies ārā no sava komfortablā burbuļa un pamēģini to, ko vienmēr esi gribējis pamēģināt!
Try that sexy thing called [once I want to try that]! ;)
LV 
EN
ar bažām vēru vaļā sportlat arhīvus, lai salīdzinātu manu pagājšgadējo ar tavu šogadējo rezultātu. Es pamēģināju pagājušo gadu. Patika, bet sapratu, ka man nav apņēmības mācīties peldēt, bet bez viena no 3 elementiem tas jau paliek ne tik interesanti.
darīt vairāk kā līdz šim savā sporta veidā joprojām skaitās burbulī? Man jau liekas, ka ne.
Kāpēc ar bažām?
Man jau šķiet, ka jebkas, kas ir kaut nedaudz vairāk, kā ierasts, ir mazliet ārpus burbuļa.. ;)
jo domāju, ka būsi finišējusi ātrāk par mani :)
Un, kā ir? :D
Man bija 01:15:26.40. (0:15:29 0:01:23 0:35:51 0:01:22 00:21:22.60)
O, jā, pamēģināt ko jaunu ir forši. Tiesa, ar apdomu. Teiksim, mēģināt marihuānu varbūt tomēr nevajag, pat ja gribas. Ja nu iepatīkas?
Triatlonu reiz draugi nolēma izmēģināt. Savācāmies pulciņš jaunuļu. Arī es tai skaitā. Bija jauki. It īpaši negaiss [vai varbūt krusa?] veloposmā. Kā dēļ es nolēmu braukt ar peldbrillēm uz acīm, lai varētu tās vaļā noturēt :) Rezultāts ne tuvu nebija spīdošs (un tas bija tik sen, ka nu vairs interneta ārēs, cerams, neatrast), bet varbūt tieši tāpēc man patika. Pat pasāku no rītiem peldēt. Ar skrējienu vai velobraucienu uz upi un atpakaļ. Bet kaut kā neturpināju piedalīties. Bija pārāk komplicēta loģistika. Un vispār. Ja no visām disciplīnām tikai velo kaut cik iet pie sirds un kaut cik sanāk, tad pēc kāda laika varētu arī apnikt tā nekādā konkurētspēja un mocīšanās (varbūt pat vairāk psiholoģiska ne fiziska) pārējos posmos. [Lai gan toreiz laikam pēc manis vēl kādi vīrieškārtas dalībnieki bija rezultātu listē.]
Taisnība, Inga – jaunas lietas ir jādara ar apdomu.
Kad ir pamēģināts (un nav teikts, ka tam ir jābūt triatlonam! Varbūt tā ir klavierspēle, vai salsa?!), pie tā nav jāpieturās, ja saproti – ‘tas tomēr nav priekš manis!’ Šo frāzi nevajag teikt pirms neesi par to pārliecinājies.
Runājot par triatlonu – piekrītu – šim sporta veidam loģistika ir ļoti būtiska un arī nedaudz komplicētāka, nekā, piemēram, skriešanā. :) forši, ka pamēģināji – daudzi no tā nobīstas.
No tik daudziem cilvēkiem ir dzirdētas frāzes, ka gribētu to un to, bet…[piesaucot lietas, ko viņi pat nav mēģinājuši, bet jau zina rezultātu/iznākumu]. Nu.. Kaut kā tā. :)