Kad Tu pārsteidz sevi…

…un ‘pati’ kļūsti par savu iedvesmu.

Vakar, 24. jūlijā, bija mans 3. Rīgas triatlons (bet ne trešais triatlons vispār).

Pirmais Rīgas triatlons bija 2014.gadā, kad piedalījos Sieviešu Open klases distancē (0,375km peldēšana + 10km velo + 3,2km skriešana) un finišēju 5.vietā savā grupā ar rezultātu: 0:52:39, zaudējot gandrīz 5 minūtes pirmās vietas ieguvējai. Tajā laikā man nebija ne TRI-kostīma, ne cita specifiska apģērba vai apavu. Man pat nebija šosejas velosipēda un es piedalījos ar savu MTB, kuru iegādājos tikai dažus mēnešus iepriekš. Un, tagad skatoties bildes, saprotu, ka pat riepas īsti nebija domātas braukšanai uz ceļa…

Toreiz es knapi varēju nopeldēt pilnu distanci brīvajā stilā. Patiesībā es to varēju izdarīt kādus 50m, un tad pārgāju uz peldēšanu uz muguras, lai atgūtu elpu, un atlikušo distances daļu peldēju brasā. Bet pirmajās reizēs šīs detaļas neko nemaina! Pēc finiša es patiešām sapratu, ka tas ir sporta veids, kuram es vēlos trenēties! Tas nepavisam nav viegli, bet tas ir dinamisks un ātrs – man likās, ka tas atbilst manai personībai!

Un vēl tagad atceros, kā komentētājs Ivars Bācis, kad jautāju vai ir pieejami rezultāti, man teica, ka nākamgad jāpiedalās Elites/Vecuma grupā, nevis Open klasē! Un es to izdarīju!

Gadu vēlāk, 2015. gadā, piedalījos Vecuma grupas distancē (0,75km peldēšana + 20km velo + 5km skrējiens) un finišēju 3. vietā savā vecuma grupā ar rezultātu: 1:19:03, līderei zaudējot aptuveni 7 minūtes. Šoreiz man bija TRI-tērps un šosejas velosipēds (ko aizņēmos no komandas meitenes). Rīts bija lietains, un es tik tikko izvairījos no negadījuma, kad puisis, tikai dažus metrus pirms manis, avarēja tieši pirms pagrieziena.

Šis bija mans pirmais lielais panākums, jo īpaši tāpēc, ka tajā gadā es cīnījos un dziedēju stresa lūzumu kreisajā pēdā, ko ieguvu gada sākumā. Arī man tās bija īpašas sacensības, jo mamma bija klāt – uzmundrināja, neskatoties uz lietu! Tas viss notika lēnām, ar pacietību!

Šogad, 2016. gadā, bija mans trešais Rīgas triatlons, kurā piedalījos Vecuma grupas distancē (1km peldējums + 28,8km velo + 6km skrējiens) un finišēju kā… Pie tā vēl atgriezīšos!

No visām trim sacensībām, šīs ir bijušas aizraujošākās, izaicinošākās un kaut kādā ziņā, ja tagad par to atceros, arī smieklīgākās sacensības no visām trijām.

Peldēšana sākās 9:45 ar startu no ūdens. “Cik labi, ka tas ir no ūdens!” es domāju. Lai gan mums bija jāveic 2 apļi pa 500m, ar lēcienu no pontona uz otro apli, šī pieeja priekš manis bija relaksējošāka. Bet es tikai domāju: “Galvenais nepazaudēt peldbrilles! Tikai nepazaudēt peldbrilles! Vai arī, lai tās pārāk nepievilktu pie sejas (ūdens spiediena dēļ, kā tas notika Valmierā Latvijas IV Olimpiādē)…!” Tā nu sākām peldēt un es jau nojauta, ka esmu kaut kur priekšā, peldu plecu pie pleca ar citu meiteni. Turējāmies kopā līdz otrā apļa sākumam – es ielecu ūdenī uzreiz pēc viņas un tad vēl nenojautu, ka esam vadošās! Man bija prātā, ka mana komandas biedrene Olga ir kaut kur priekšā, jo viņa vienmēr ir bijusi ātrāka par mani. Bet es turpināju peldēt un jutu, ka otra meitene nedaudz atpaliek… Pēc tam apļa tālākajā punktā jutu, ka kāds pieskaras manai kājai un nodomāju: “Nēēēē! Viņas mani bija noķērušas!” Bet, ieraugot dzelteno cepuri, sapratu, ka vīrieši ir sākuši savu startu un neviena meitene mani vēl nav noķērusi! No ūdens es iznācu kā 1. sieviete (peldēšanas sadalījums: 0:15:20), taču tobrīd man bija tikai neliela intuīcija par savu pozīciju – es neredzēju nevienu citu meiteni sev priekšā, es neko nedzirdēju, ja cilvēki malās ko teica.

Es pat tranzīta sonā aizskrēju pārāk tālu. Ak! Tas bija tik briesmīgi, un es nodomāju: “Sasodīts! Man vajadzēja rūpīgāk pārbaudīt vietu, kā es to parasti daru!!” Beidzot es atradu savas mantas, bet noteikti pazaudēju dažas sekundes pārāk daudz. Izkāpu no hidrotērpa, uzvilku velokurpes, ķiveri, numuru, garām pagāja Olga uzmundrinot un tajā brīdī biju nedaudz pārsteigta, jo izrādījās, ka viņa bija man aiz muguras! Paņēmu velosipēdu un devos tālāk… Drīz vien apbraucu lietuviešu meiteni, kura izpeldēja kā otrā, un pēc tam, uz velosipēda, viņa traki turējās man aiz muguras, lai gan draftēšana nebija atļauta! Domāju, ka otrajā aplī tiku līdz vietai – otrajam pagriezienam aiz Vanšu tilta, tieši pirms Rīgas pils…

Tas notika tik ātri. To, kas notiek, es sapratu tikai tad, kad jau biju garšļaukus uz ceļa, slīdot pa asfaltu, skatoties uz savu velosipēdu man priekšā. Es nezinu, kā, bet velo kurpes bija ārā no pedāļiem. Mans ķermenis bija pilnībā izstiepies uz ceļa… gluži kā volejbolā lecot pēc bumbas, bet ar kājām pa priekšu… Kā slīdot pa cauruli kādā akvaparkā… Ieraudzīju gājēju celiņa apmali un cerēju, ka pirms tās apstāšos, jo sajūta bija tāda, ka slidinos pa ledu, nevis pa slapju asfaltu. Es apstājos. Mana ūdens pudele bija kaut kur uz ceļa. Pacēlu velosipēdu un man prātā ienāca pirmās lietas: “Nē..! Sūds! Sacensības ir beigušās… Tas ir viss…” Es redzēju, ka ķēde ir nokritusi. Apgriezu velosipēdu un dzirdēju brīvprātīgos kliedzam uz mani: “Ne uz ceļa! Ne uz ceļa!” Protams – ne uz ceļa! Man bija jāpārvietojas uz sāniem, un es to izdarīju. Kamēr es laboju ķēdi, kāds puisis tur nokrita tāpat kā es. Arī citi brauca garām, un es nezināju, cik vietas jau esmu zaudējusi… Es atkal uzkāpu uz velosipēda. Viss, kas bija kritisks braukšanai – pārnesumi, bremzes – darbojās labi, un es turpināju sacensības, izspiežot no sevis visu, ko varēju, jo prātā man bija: “Es negribu zaudēt!” Liels paldies puišiem no manas Ironman.lv komandas, kuri vēroja sacensības, atbalstīja un uzmundrināja, liekot man pielikt visas pūles un nepievilt… Nepadoties un nepievilt sevi. Lēnām, atgriežoties ritmā, sāku pamanīt, ka priekšā nav daudz meiteņu – vismaz tā likās – bija mana komandas biedrene Olga un lietuviete, kurai jau vienreiz biju pabraukusi garām pašā sākumā. Un pārējās… Attālums nebija tik liels, un es sapratu, ka, neskatoties uz visu to krišanu un vāļāšanos pa ceļu, tik daudz neesmu zaudējusi. Par pārējām vēl nezināju – cerēju, ka viņas ir aiz muguras… Liels morālais grūdiens nāca no Viktora Žigarkova (Paldies!), kad viņš brauca garām pa Vanšu tiltu. Pamanīju, ka arī viņš ir nokritis… laikam tajā pašā vietā… Es turpināju braukt un beidzot apbraucu lietuvieti – otro reizi. Es nokritu no velosipēda…atkal… tieši pirms nokāpšanas līnijas, kad, gatavojoties nokāpt no velosipēda, mana velokurpe no jauna ieķērās pedālī. Piecēlos cik ātri vien varēju, paņēmu riteni, brīvprātīgie paspēja pajautāt vai man viss kārtībā!? Un es varēju tikai pasmieties, sakot: “Jā! Nekādu problēmu! Šodien tā nav pirmā reize!” Es skrēju, lai noliktu visas savas mantas vietā, un domāju: “Lūdzu, lai vairs nekļūdītos!” Dzirdēju Ivaru Beitānu sakām, ka esmu otrajā pozīcijā, zaudējot ap minūti (vai vairāk – neatceros) līderei Olgai, bet esmu diezgan ātrs skrējējs un varētu viņu noķert (velo sadalījums: 0:54:30 )! Biju laimīga pēc minūtes, kad ieraudzīju savus koši-zaļgandzeltenos skriešanas apavus. Šoreiz tranzīta zonā viss noritēja gludi – un es tiku pie pēdējās daļas – skriešanas!

Puiši no komandas bija kaut kur tur – joprojām teica vienu un to pašu: “Spied stiprāk! Pamatīgāk!” Šeit viņi piebilda: “Pakustini rokas spēcīgāk!” Katrā aplī viņi informēja, cik daudz esmu atguvis! 25 sekundes vēl 5 sekundes un vēl… Arī komentētājs Ivars nemitīgi atkārtoja, cik tuvu es tuvojos Olgai un ka drīz viņu redzēšu. Un es to panācu – ieraudzīju viņu sev priekšā 4.aplī. Es pamazām sāku iejusties transā… Paldies Igoram, kurš ik pa laikam uzradās no nekurienes un jautāja kaut ko, ko es pat varēju atbildēt… Es redzēju Olgu sev priekšā un man vajadzēja tikai nedaudz vairāk piespiesties… pēdējie metri (skrējiena sadalījums: 0:27:25)…

Es finišēju otrā no sievietēm (laiks: 1:41:37), Olgai zaudējot tikai 22 sekundes.

Jā, protams, man prātā bija domas: “Ja vien nebūtu tie kritieni, ja es neapjuktu 1. tranzīta zonā, ja…” Bet tajā pašā laikā, iespējams, visas šīs lietas bija dzinulis sasniegtajam rezultāts – saprast, uz ko esmu spējīgs!? 1. peldēšanā, 2. velo posmā un atkal 1. rezultāts skriešanā… Īpaši zinot, ka Olga nemaz nav vājākā sportiste! Visas tās gandrīz 2 distancē pavadītās stundas bija pārsteidzošas! Tik daudz notika, tik daudz bija iespējams, tik daudz viens cilvēks var atrast sevī un ir tik daudz ko mācīties! Pat pēc kritiena ir jāspēj piecelties un izvilkt no sevis labāko! Nu jā, es nerunāju par gadījumiem, kad runa ir par tehnisku problēmu, kuru nevar novērst uz vietas. Man arī šoreiz paveicās, es teiktu.

Es noteikti pārsteidzu pati sevi!

P.S. Starp citu, man todien bija vēl viens izaicinājums – būt vienai no komentētājiem tiešraidei interneta televīzijā Straume.lv. Šeit var redzēt visu, kas notika Rīgas triatlona sacensību laikā.