Lauku idille sārtajā namiņā

Es šovakar iemīlējos. Zeltainajās vakara debesīs, kad saules bumba spīdēja kā apaļa poga caur dūmakaino priekškaru, izgaismojot debess malu zem lielo, smagnēji pelēko mākoņu gūzmas, tik dzeltenu, it kā tur būtu izlijusi krāsa. Pelēkās lietus straumes, kas kā priekškars stiepās no mākoņa maliņas līdz pat zemei, pārvilkās pāri saulei no tās vienas malas līdz pat otrai. Un tad pēkšņi, no koku galotnēm kā bulta, izšāvās lidmašīna, radot sirreālu sajūtu – it kā es skatītos uz gleznu, kas vienā momentā ir atdzīvojusies…

Esmu iemīlējusies pakšķošajās lietus lāsēs, kas sitas pret mājas jumtu. Gluži kā bērnībā, kad ar kūpošas tējas krūzi rokās, sēžot zem jumtiņa uz balkona, ar kājām – saslietām uz balkona margām, es vēroju negaisu, kas ar spējiem cirtieniem izgaismoja pamali dažādās, neuzminamās vietās. Nogranda pērkons un likās, ka balkons no dārdiem neizturēs… Bet lietus tikai pakšķēja pret šīfera jumtu… Un lietus joprojām pakšķ tāpat – pret jumtu, kamēr ceptās siermaizes smarža uzkāpj pa kāpnēm un izplešas pa sārtā namiņa otro stāvu.

Gribu iemīlēties miglainajā rītā, kad miglas vāli kā balti plīvuri celsies un velsies pār pļavu, apskaujot un paslēpjot sevī brūno zirgu krēpes. Gribu agrus saules starus, kas mani modinās caur atvērto logu. Brīvdienas…

Un rīts mani pamodināja ar apaļu bumbuli logā, tieši tā, kā iepriekšējā vakarā biju vēlējusies. Vienīgais, ka migla bija tik blīva kā vate, bet saule izskatījās kā pirātu kuģa lākturis, kas dūmakaino okeānu ūdeņos nemanot piezogas no nekurienes… Tā vien šķiet, ka atvērtais logs nemaz nav vaļā, jo migla ir tik blīvi aptinusies ap māju, ka liekas – tā kā rūgstoša mīkla ar debesmannas garšu varētu pārvelties pār palodzi un uzrūgt turpat istabā… Laiks celties! Bet pirmā stāva klusums vēl guļ, izņemot suņa nagu skrapstoņu pret koka grīdas dēļiem… “Vaff!” pieklusināts Megijas rējiens paceļas pa stāvajām kāpnēm un pavelk manus lūpu kaktiņus uz augšu vieglā smaidā. “Labrīt, arī Tev!” es nodomāju, un klusām, uz pirkstu galiņiem mēģinu nozagties lejā, lai kopā ar Lakiju izskrietos agrajā rīta gaismā… Pārskriet pār rasas pielijušo pļavu, kas šorīt meklējama miglā… Izskriet caur zirnekļu tīkliem apvīto mežu, kur saules gaisma spiežas caur koku lapotnēm, kā utopiska iedvesma dienai. Es tikai uz mirkli apstājos, lai saskaitītu zirnekļu tīklā savērtās ūdens lāses, kas vizuļo kā dimanta pērlītes… Mežs rotājas!

Lakija soļu dipoņa skrien līdzās man. Pa zemes ceļu. Līdz ezera niedrēm, kas, nu jau ir izlīdušas no miglainā rīta, sāk līgani šūpoties vējā, rāmi modina arī viļņus ezerā. Es uzmanīgi, pa smilšu paklāju, kas iestiepjas ūdens dzīlēs, pieeju tuvāk un ziņkārīgi iemērcu kāju pirkstus slapjumā. Silts… Ūdens tik kārdinoši silts, ka tajā lēnām ieslīd arī viss mans ķermenis, drēbes atstājot smilšainajā krastā starp niedrēm. Citās krasta vietās lēnām sāk mosties un no savām migām, aizmigušām sejām, ārā lien atpūtnieki. Ja vien man nebūtu jāatgriežas sārtajā namiņā, pēc priedēm smaržojošā meža malā… Tad es kā nimfa no ezera vidus uzmanīgi vērotu niedrēs paslēpušos makšķernieku, kas rāmu garu gaida savu lomu. Es izpeldētu saulē, lai tās stari, vizuļojot manās acīs, apžilbinātu kempingā snaudošos tūristus, kamēr manu vijīgo matu cirtas viegli un līgani kā ūdenszāles virmotu gar maniem pleciem, muguru un krūtīm… Ja vien man nebūtu jāatgriežas namiņā sārtajā, kur sienas pielietas ar jaunās ģimenes čalām un maza bērna smiekliem.

Kad pienāca vakars, es izgāju pa plaši atvērtajām durvīm un nostājos uz lieveņa… Kamēr fonā skan ‘Rozā lietus’… Tikko tiešām ir nolijis lietus, un gaiss smaržo pēc slapja meža, leknas, zaļas zāles un dubļu pikām. Vēl tikai pāris sekundes atpakaļ, lietus bija vienīgais, ko varēja saskatīt dienā, kas pēkšņi bija kļuvusi par nakti. Tas uzradās tik īsā laika momentā, kurā pat acu plakstiņš nevar paspēt noplivināt savas garās skropstas. Un atliek vien pievērt acis, kad tas jau ir beidzies…

Karsti kūpošas tējas krūze satverta plaukstās tik cieši, lai gaisā kāpjošais siltums vēl mirkli pakavētos. Vēl mazliet… Es nokāpju vienu pakāpienu zemāk un paveros debesīs, kur pelēkie mākoņi, saules izgaismoti, slīd pār aso priežu galotnēm… Tie varētu aizķerties skujās un sadurties… Izlaist gaisu kā pārdurti baloni, atsedzot zilās krāsas debesis. Es vairs neturos pie savas krūzes un gribu apsēsties – turpat uz kāpnēm… Megija apsēžas man cieši blakus – tik cieši, ka es sajūtu slapjā kažociņa smaržu… Mazs, salijis suņuks, kas noliek savu purniņu man klēpī, un mīļām suņa actiņām paveras augšup, lai redzētu manu smaidu, sajustu manu glāstu un laimīgi nopūstos. Tad lēnām, gurdenu soli, klāt pienāk Lakijs un piebaksta man ar savu lielo, vēso suņa degunu… Arī viņš grib, lai kāds to sabužina…

Tā norit pār vaigu un nokrīt, izšķīstot uz pelēka pakāpiena. Lai arī klusums šķiet nedaudz vientulīgs, tā tomēr ir viena, maza laimīte. Un norit vēl viena – tikpat pēkšņa un negaidīta kā pirmā… Es, gandrīz kā bērnībā, varētu gulēt zālē un vērot, kā dažādu formu un tēlu mākoņi nomaina viens otru, kamēr te, lejā – meža ieskauti, esam tikai mēs četri – es, divi suņi un klusums… Pat tad, kad ieklausās tuvojušās nakts skaņās, tad liekas, ka tur neviena nav. Arī tumsas nav. Tikai klusums… Trauslākais vārds, kurš izgaist mirklī, kolīdz to izrunā…