Tas ir stāsts par vēlmi sasniegt mērķi, to neizvirzot. Tas ir stāsts par domāšanas veida paplašināšanu un komatu definēšanu. Tas ir stāsts par atrašanos kaut kur, bet pat to neapzinoties. Tas ir par sakritībām, kas, neskatoties uz visām problēmām ceļā, parāda – Tu patiešām vari!
***
Jūlija beigās domāju, ka ir palikušas vēl vismaz vienas sacensības, kuras tiks sauktas par šīs sezonas finālu. Taču tad augusta sākumā gūtā trauma ieviesa nelielas korekcijas manos plānos, liekot domāt, ka Rīgas Ttriatlons ir pēdējais šajā sezonā un kādu laiku no skriešanas vajadzētu izvairīties. Tam notiekot, es sāku justies brīvāka un manas domas jau bija ziemas sezonā. Līdz brīdim, kad pirms nedēļas sapratu, ka sezona vēl nav beigusies, jo bija jāpiedalās Jēkabpils krostriatlonā.
500m peldējums bija patīkami dzidrajā, bet aukstajā ūdenī Radžu ezerā. Ūdens bija debešķīgi caurspīdīgs, salīdzinot ar citiem ūdeņiem, kuros esmu peldējis šajā sezonā, ka varēja redzēt visus peldam blakus vai priekšā. Ātri iekšā un ātri – ārā, jo ūdens bija auksts!
22km riteņbraukšana bija pa zemes ceļu apkārt ezeram, serpentīns augšup un lejup pa kalna zālē izpļauto trasi. Trīs apļi apkārt ezeram nozīmēja trīs reizes serpentīnu… Ja vien es vismaz vienu treniņu pirms sacensībām būtu izmēģinājis braukšanu pa zemes ceļiem… Manas domas jau ik pa laikam lēkāja uz skriešanas daļu, bet līdz pēdējam aplim nācās tās noraidīt. Protams, visu savu uzmanību pievērsu riteņbraukšanai, lai nenotiktu negadījumi. Pēdējā aplī beidzot ļāvu savām domām sagatavoties skriešanas daļai, jo uztraucos, kā jutīsies kāja. Arī laiks sāka kļūt ļoti karsts!
6km taku skrējiens bija pēdējā daļa, kas notika jaukajā Meža parkā blakus gleznainajam ezeram. Taču šī pēdējā triatlona daļa šķita kā mūžība ellē. Jau ar pirmajiem soļiem sāku just savu savainoto kāju, un vienīgā doma, kas man bija: “Tikai četri apļi..! Tikai četri apļi..! Turpini!” Tad kāda dāma no meža sauca: “Trešā!” Un manā galvā sāka iezagties vairāki jautājumi: “Whaaaaat?! Man likās, ka esmu otrā..! Kā?! Trešā?! Kā tas nākas?! Nopietni?!” Otrajā aplī mans dibes dega sāpēs. Es noķēru vienu vīrieti, bet nevarēju no viņa aizbēgt, un mēs turpinājām skriet līdzās. Viņš man jautāja, kāds ir mans mērķis tagad, un es teicu: “Man ir jānoķer pirmie divi man priekšā!” Un tad pienāca trešais aplis, kurā pārstāju just sāpošo kāju un dibenu, jo visas sāpes pārcēlās uz labo vēdera pusi. Biju pārliecināta, ka man izkrita iekšas un sitas pa taku, tāpēc tās tik ļoti sāpēja… Līdz trešā apļa beigām ieslīgu transā un ielidoju ceturtajā aplī… Dzirdēju kliedzam: “Pēdējais aplis! Tagad – izliec visu!!” Un es tā arī izdarīju – vismaz man šķita, ka daru, jo temps nemaz nemainījās… Vīrietis man blakus teica: “Neapstājies! Turpini! Tev iet lieliski! Plašākus soļus! Aiziet!” (Liels paldies šiem vīrietim, kurš mani uzmundrināja pēdējos trīs apļos)! Un beidzot es redzēju finišu… Stop! Beigas! Kādu sekundi domāju, ka noģībšu, jo tās rokas, kas tika vicinātas man sejā, bija izplūdušas uz to īso brīdi, ko sauca par sekundi… Ūdeni! Daudz ūdens! Šajā ūdens uzņemšanas laikā sapratu, ka esmu otrā no dāmām! Priecīga! Prieks – es paveicu to, pēc kā atnācu.
Ūdens, kas starta taisnē šķita superauksts, pēc finiša līnijas bija tieši laikā.
LV 
EN