Jau ar pirmajiem ūdens šļakstiem Vaidavas ezerā zināju: “Šī diena nav īstā diena lielām lietām!” Ūdens bija auksts un šķita biezs un smags. “Viens, divi, trīs, skaties, elpa, viens, divi, elpa, viena, divas, trīs, paskaties, elpa, viena, divas, elpa, viena divas elpas… lieliski, koncentrējieties uz šo dzelteno virvi labajā pusē… ” Es runāju ar sevi, pārbaudot, kas ir manā priekšā un ejot garām citiem peldētājiem. Divi apļi. Otrais aplis. Viss tas pats… “Viens, divi, elpa, viena divas elpas… dzeltena virve ūdenī, beidz tuvoties… jā, zeme!” Izkāpu no ūdens un skrienu pretī savam velosipēdam. Mana galva nemaz nedomāja. Pat pēc nepilnām 10 minūtēm, ko pavadīju ūdenī ar 18 grādu temperatūru, manas plaukstas un pēdas bija aukstas un stīvas… “Elpa, elpa… Nomierinies…” Mans ķermenis, skrienot uz velosipēdu, veica diezgan automātiskas kustības – es novilku peldbrilles, savu rozā peldcepuri, izģērbjoties no slapjā un cieši pieguļošā hidrotērpa. Es nezinu, vai tajā brīdī bija auksti vai nebija. “Aiziet, aiziet, aiziet!” teicu sev.
Un tad es to satiku – Realitāti! Mans hidrotērps zem jostasvietas bija tik cieši pieguļošs, ka ar saviem stīvajiem pirkstiem nevarēju to novilkt. Sajutos kā astoņkāja skāvienā, kas ar taustekļiem apvijies ap mani, saspiežot mani arvien ciešāk… Man nebija ne spēka, ne siltuma rokās, ne kājās, lai ātri no tā tiktu vaļā stāvot, tāpēc apsēdos. Patiesība ir tāda, ka tas daudz nepalīdzēja. Es lamājos čukstus (es ceru), cīnoties ar astoņkāji, ko sauc par Hidrotērpu… Un, kad beidzot tiku brīvībā, es jutos kā princese, kas tiek izglābta no pūķa. Paķēru visu, ko varēju – velokurpes, numuru, ķiveri, saulesbrilles, saulesbrilles nost, uz velosipēda… nē, velosipēds līdzi, skrienu līdz līnijai, kas ļauj uzkāpt uz velosipēda.
Lēnākais brauciens, kāds man jebkad bijis sacensībās. Gandrīz. Gāja grūti. Jutu, ka sirds varētu ātrāk, bet kājās nebija jaudas. “Vai tas bija saistīts ar peldēšanu Vaidavas ezera aukstajā ūdenī? Vai tas bija tāpēc, ka pēdējos 6 mēnešus biju aizņemta? Es varētu uzspiest stiprāk, ja tikai pēc tam nebūtu jāskrien…” es domāju, braucot garām citiem dalībniekiem un skatījos, kā ātrākie pabrauc man garām. Tā kā manas kājas bija ar bez-enerģijas-būtnes, neskatoties uz to, cik daudz makaronu ēdu iepriekšējā dienā, es varēju vienkārši sarunāties ar sevi: “Nedraftēt! Nedraftēt… Ko man darīt, ja tas puisis ir tik lēns, ka, pabraucis man garām, nelido kā vējš?! Aiziet! Brauc ātrāk, ja esi man garām!” Un tas turpinājās un turpinājās… Brīdī, kad es pieņēmu faktu, ka šī patiešām “nav diena lielām lietām!” Es atmetu visas cīņas un turpināju braukt ērtā ātrumā, tomēr tik ātri, cik varēju konkrētajā brīdī. Un tas notika tikai pēc 15. kilometra (no 22km).
Apstājos pie nokāpšanas līnijas un tad atkal sastapu Realitāti! Šoreiz tas nebija astoņkājis, kas ar taustekļiem saspieda manu ķermeņa lejasdaļu… Tā vietā tā bija Realitāte! Manas kājas jutās kā lieli koka baļķi – smagas un stīvas… Pirmajos soļos pēc velosipēda šķita, ka gaiss mani spiež zemē – vairāk nekā vajadzētu. Un tā sajūta nepārgāja – tā skrēja ar mani vismaz 2 km līdz beidzot tiku no tās vaļā. Pēdējie divi no četriem kilometriem sāka justies vieglāk ar katru soli. Visus uzmundrinājumus no malām vai trasē bija forši dzirdēt, bet šoreiz tie nedeva tādu impulsu kā parasti, tikai tāpēc, ka “šī diena nebija lielām lietām!” un es skrēju, jo beidzot jutos viegla (bet nebija viegli) un finišs beidzot tuvojās.
Un tad tā bija klāt – Realitāte! Tā atradās ūdens glāzē pēc finiša līnijas. Tā bija tajā gaisā, kad es beidzot apstājos. Tā bija manos soļos uzreiz pēc finiša līnijas, nomierinot manu sirdi. Tā bija tajā endorfīnu masā, kas uzkrājās manā ķermenī. Lai gan “tā nebija diena lielām lietām!” Tā bija tur – triatlonā! Un es zinu, ka tā joprojām būs – kad būs diena lielām lietām!
LV 
EN