Latvijas vasaras pēc noklusējuma ir īsas. Bet šī, ja to var saukt par vasaru, bija vēl īsāka, lai neteiktu – vēsāka, lietaināka, vējaināka. Un tādi joki kā: “Ei, ko tu darīji šovasar?” “Nu… es tajā dienā bija slima…” lieliski to apraksta. Bet, kuru gan interesē laikapstākļi, ja tā ir sacensību diena?!
Šogad manā kontā ir tikai četras multi-sportu sacensības: trīs triatlona starti un viens duatlons. Jā, šoreiz nerunāšu par tām viena sporta veida sacensībām, piemēram, peldēšana, riteņbraukšana vai skriešana. Savu sezonu sāku diezgan vēlu – ar ‘Vaidavas triatlonu’ 1. jūlijā. Pēc tam 13.augustā bija ‘Rīgas ETU Triatlons 2017, Baltijas Čempionāts’. Un pēdējās divas sacensības man bija Igaunijā: ‘Joulumae Krostriatlons’ 26. augustā un ‘Joulumae Duatlons, Baltijas kauss’ 7. oktobrī.
Vaidavas triatlons
Par Vaidavu jau esmu aprakstījusi, un to var izlasīt šeit.
Rīgas ETU Triatlons 2017, Baltijas Čempionāts
Pēc pēdējām peldēšanas sacensībām nedēļu pirms Baltijas čempionāta saņēmu jautājumus no kolēģiem un draugiem: “Vai tu kādreiz zaudē?!” Tad sapratu, ka kopš pagājušā gada dažādās Latvijas sacensībās uz pjedestāla esmu kāpusi diezgan bieži (vismaz savā vecuma grupā), un tā tiešām varētu šķist, ka es nekad nezaudēju. Bet es zaudēju! Un 13. augusts bija viena no dienām, kad man nebija jāiet uz apbalvošanas ceremoniju. Neskatoties uz to, šī pieredze man lika justies apmierinātākai nekā citreiz.
Pirmkārt, tas bija mans pirmais starts nopietnākā līmenī – Baltijas čempionātā, Elites grupā (lai gan nebija daudz meiteņu, ar kurām sacensties). Kopš iekļuvu Elites sarakstā, es gatavojos grūtām sacīkstēm un zināju, ka tas nebūs viegli. Bet vissvarīgākais bija darīt visu iespējamo, un noteikt sev etalonu. Es tik ļoti koncentrējos uz sacīkstēm un visam apkārt notiekošajam, jo tā bija mana pirmā oficiālā nostāšanās uz starta līnijas pirms peldēšanas posma, izejot no elistes sportistu telts… Dzirdot, kā sauc manu vārdu… Aizraujoši… Es biju tik ļoti ierāvusies sevī, ka dažas sekundes simtdaļas pat neatpazinu savu tēti, kurš stāvēja ārā, blakus teltij un mani fotografēja.
Otrkārt, tas bija emocionāli, ka esmu tur – tajā mirklī. Man bija mans tētis, kas skatījās sacīkstes, un viņa ierašānās bija ļoti labs pārsteigums, jo es nezināju, ka viņš nāks. Bija daži draugi un paziņas, kas mani atbalstīja visu sacensību laiku. Zinu, ka visus sacīkstēs neredzēju (kopš izkāpu no ūdens biju kā tunelī), taču noteikti dzirdēju viņu balsis, kuras pat atpazinu. Forši, ka bijām divas Baibas. Un mana vārda dzirdēšana (pat ja tas varbūt nav domāts man) emocionāli uzmundrināja un pat savienoja manas iekšējās domas un balsis galvā ar ārējo pasauli un realitāti. Apbrīnojami…
Un visbeidzot, tas attiecas arī uz “pēcgaršu”, kas rodas, apstrādājot visu notikušo, lēnām braucot mājās ar velosipēdu… Un tu ej lēnām tikai tāpēc, ka nevari iet ātrāk… Sāp kājas. Viss stress ir pagājis. Ķermenis un prāts ir mierīgi. Tas ir atvieglojums, ka ir paveikts labs darbs. Kā jau minēju iepriekš, neskatoties uz to, ka atpaliku no pārējām meitenēm, sacensības bija lieliskas, un tās ļoti labi izgaismoja manas vājās vietas un klupšanas akmeņus, kur starpsezonā ir jāiegulda daudz smaga darba.
Joulumae Krostriatlons
Pēc Rīgas noliku šosejas velosipēdu malā un ar kalnu velosipēdu devos mežos, lai vismaz virspusēji sagatavotos Joulumae krostriatlonam – drīzāk garīgi, nevis fiziski. Un, lai gan pagājušajā gadā vienā krostriatlonu piedalījos Jēkabpilī, Latvijā, teikšu, ka Joulumae Igaunijā man bija jauna pieredze.
Neskatoties uz to, ka bija vasara (īstenībā vasaras beigas), pie tām gaisa temperatūrām, kādas piedzīvojām šovasar, ūdens vienkārši nevarēja sasilt. Mazajā ezerā, kas arī nebija tik dziļš, ūdens bija tik auksts, ka man aizrāvās elpa, kad pirmo reizi tam pieskāros. Ar visu savu ķermeni. Ielecot ezerā. Tūlīt pēc starta signāla. Jā… iepriekš ūdeni nemaz nepārbudīju un tika arī nolemts, ka tos 500m varēšu iztikt bez hidrotērpa. “Ak, bet protams..! Tam nevajadzētu būt TIK briesmīgi… Un bērni tur peld gandrīz kaili!” es nodomāju. Tas bija individuālais starts ar 5 sekunžu intervālu. Ielēcu kā piektā un, neskatoties uz aukstumu, tomēr atradu savu ritmu. Galu galā no ūdens izlīdu kā 2./3. Bet, mix zonā biju mazliet par lēnu un nevarēju noķert krievus, tāpēc ar riteni izbraucu kā 3.
Joulumae reljefs bija sarežģītāks nekā Jēkabpilī, īpaši velo trase, kas ved caur sausu, smilšainu un sūnainu mežu ar daudziem pagriezieniem un kalniņiem. Diezgan tehniska trase, tāpēc bez lielas tehniskās pieredzes es zaudēju daudz laika, neveicot pagriezienus pietiekami ātri… Vienā brīdī es iesēdos puiša aizmugurē, kurš nebija tik daudz ātrāks par mani, tāpēc kādu laiku mēs brauca kopā. Kad es izvirzījos vadībā, viņš stipri atpalika, kad trase kļuva mazāk tehniska. Bet velo trases pēdējā trešdaļa atkal bija smaga – ar kalniem un pagriezieniem – tur šis pats puisis mani atkal noķēra un apbrauca. Līdz mix zonai viņš bija nedaudz tālāk par mani, bet uz skriešanas daļu devāmies gandrīz kopā. Es – nedaudz atpaliekot.
Mans mērķis bija noturēt savu pozīciju, skrienot tieši aiz viņa līdz finiša līnijai. Bet nu uzmini ko?! Es nevarēju… Manas kājas pēc velosipēda bija tā satricinātas (uz šosejas velosipēda tā īsti nebija nenoticis), ka tās vienkārši atteicās normāli darboties. Jūs zināt – sāku sajust, ka visa enerģija no muskuļiem izzūd, teju bez maz vai līdz krampjiem. Un es tikai domāju ar gandrīz katru soli, ko veicu ar kreiso kāju lejup no kalniem: “Lūdzu, mana jaukā kājiņa, turi mani līdz finišam… Lūdzu, bez krampjiem četrgalvu muskulī!” Tici, vai nē – man izdevās!
Joulumae Duatlons – Baltijas kauss
Manas pēdējās 2017. gada sezonas sacensības bija duatlons (9km skrējiens + 38,5km velo + 6km skrējiens) Joulumae, Igaunijā – Baltijas kausa pēdējais posms. Lieki piebilst, ka Baltijā vasaras ir īsas un, protams, arī oktobris nav gada siltākais mēnesis. Pats rīts šķita diezgan daudzsološs – auksts gan, bet pietiekami sauss… Nu, beigās skrējiens izvērtās diezgan ekstrēms un manā atmiņā šī diena paliks kā viena TRAKA diena…
Es ierados Joulumae laicīgi, tāpēc man bija daudz laika līdz startam pēcpusdienā. Bija auksts, gandrīz ziemīgi auksts, un virs mūsu galvām bīstami dejoja tumši pelēki mākoņi. Turēju īkšķus, lai laiks paliek tāds, kāds bija – lai arī auksts, bet vismaz sauss. Pēc reģistrācijas man bija laiks sagatavot ekipējumu, saģērbties, pārbaudīt sacensību trasi, iesildīties… Un kādā brīdī, kamēr biju mašīnā, sāka līt… Vēlāk pārgāja krusā… “Nēēēē! Tas nevar notikt! Oo, nabaga mazie, kuri tagad sacenšas! Es ceru, ka tas būs beidzies, kad es sākšu.” Es patiešām cerēju, ka tās ir tikai īslaicīgas neērtības.
Sacīkstes tika organizētas kompakti apļos – 6 uz pirmo braucienu, 11 velosipēdam un vēl 4 otrajam braucienam. Ja neskaita visus tos apļus (īpaši uz velo), tas likās ļoti jauki, jo tajos laikapstākļos negribas atrasties kaut kur tālu no sacensību centra. Skriešana notika pa meža takām, bet riteņbraukšana – pa biatlona trases ceļu. Vienīgā izaicinošā skrējiena daļa bija pagrieziena punkts apļa beigās, tieši pirms nākamā. Jo tas bija 180 grādu pagrieziens slapjas zāles un dubļu sajaukumā. Asfalts bija gluds, paugurains, ar daudziem pagriezieniem un klāts ar priežu skujām un rudens lapām. Tātad, iedomājieties, kas notiek, kad līst. Apļa beigās bija viens kāpums – pietiekami stāvs, lai priekšējo pārnesumu pārslēgtu uz mazāko ķēdes gredzenu… Bet pēc šī kāpuma… Ceļš gāja lejup no kalna. Un tas bija kaut kas…! Mazs mirklis, tikai sekunde… Tā kutinošā sajūta vēderā… Un tukšuma sajūta zem riteņiem… Tas bija gravitācijas zudums… Apbrīnojami! Katrā aplī, pēc šī grūtā kāpuma kalnos, es ar nepacietību gaidīju šo lidošanas sajūtu!
Izmirku jau iesildīšanās laikā, pētot velo trasi. Uzmanīgi, jo mans sacensību mērķis bija tās finišēt. Pēc iesildīšanās noliku riteni mix zonā, un nolēmu paturēt cimdus un jaku arī sacensību laikā. Lietus beidzās kaut kad pirms starta. Termometrs rādīja 9 grādus… Stājāmies rindā uz startu… Krusa sākās, kad biju skriešanas otrajā aplī. Tad tā beidzās. Tad tatkal atsākās. Tad beidzās. Tad sāka līt lietus, un es nezinu, kad tas beidzās… Skrējiena laikā uzsila rokas, tāpēc nolēmu atstāt cimdus tranzīta zonā… Un tā bija mana kļūda. Milzīga kļūda! Manas rokas sasala tik ļoti, ka pēdējos 4 velo apļus pēc stāvā kāpuma, ar kreiso roku nevarēju pārslēgt priekšējo pārnesumu atpakaļ uz lielo ķēdes gredzenu… Tāpēc palīdzēju ar labo… Es domāju: “Sūds ar priekšējo pārnesumu, es ar to kaut kā tikšu galā, ja vairs nevarēšu pārslēgt! Vissvarīgākais ir tas, ka es varu nospiest bremzes, kad nepieciešams – tas būtu svarīgāk!” Diezgan veiksmīgi tiku galā ar apļu skaitīšanu un beidzot tiku līdz mix zonai, kur pēc tam nācās tikt galā ar sastingušajiem pirkstiem. Pielijušajos skriešanas apavos iekāpu bez lielām problēmām. Bet, oho, visgrūtākais bija atbrīvoties no ķiveres. Iedomājies, ka Tev ļoti sāp rokas, Tu nevari sasprindzināt muskuļus, bet Tev tomēr ir jāēd rīsi ar irbulīšiem, ar dūraiņiem rokās. Kad tas viss izdarīts, jāskrien… Tikai pēdējie četri mazie apļi… Sākotnēji tas nešķita daudz. Vienīgā problēma toreiz bija tā, ka pusi distances nejutu kājas un radās iespaids, ka skrienu ar stilbiem…
Pēc tā visa, finiša sasniegšana, protams, ir dienas orgasms, jo ~2h40min skrējiens aizvadīts un viss, ko vēlies, ir karsta duša stundām ilgi! Drīz kļuva tumšs. Mājupceļš bija garš, bet endorfīni sarīkoja ballīti, un es biju tik ļoti uzlādēts, ka nevarēju pat aizmigt!
LV 
EN