Ha Noi – mājīgā, senā Vjetnamas galvaspilsēta (2.daļa)

Mana lidmašīna no Eiropas ieradās Hošiminā, no kurienes man bija nākamais lidojums uz Vjetnamas ziemeļiem. Pēc dažu stundu transfēra es Ha Noi skaitu kā pirmo pilsētu, kurā sākās mans Vjetnamas ceļojums, Hošiminas pilsētas izpēti atstājot uz ceļojuma pēdējām dienām. 

Pirmkārt, ir nepieciešams aklimatizēties – augsta temperatūra, salīdzinoši augsts mitrums un bieza gaisa sajūta var būt pamatīgs pārsteigums ķermenim – jau pirmajā sekundē izejot no lidostas – pēdējās kondicionētās/vēdinātās zonas, kas uzturēja svaigumu. Lielas mugursomas nēsāšana, pat ja tā ir ērta, var būt ļoti mokoša un nogurdinoša. Tāpēc – visu pēc kārtas. Pēc iekārtošanās viesnīcas numurā un atsvaidzinošas dušas, beidzot var sākties arī apkārtnes izpēte. 

Mana viesnīca atradās ārpus paša pilsētas centra, un dažiem šāda apkārtne varētu šķist ne visai pievilcīga. Es par šo faktu tikai priecājos – mazāk tūristu un vairāk autentiskuma.

Transports Ha Noi

Protams, palikt tālu no pilsētas centra nozīmē – vai nu tālu jāiet kājām, jābrauc ar sabiedrisko transportu vai jābrauc ar skrejriteni-taksi. Tā kā salīdzinoši agri iestājas tumšs, tad garas pastaigas tumsā, pilsētā, kuras kultūru nepazīstu, nav tas vilinošākais variants. Bet, ja iet ar kājām, ir daži triki, kas ir jāapgūst un jāsaprot.

• Visvērtīgākā prasme ir ielas šķērsošana. Gājēju pārejas ir, bet realitātē to nav – tās tikpat labi varētu būt tikai mirāža. Kas jādara – kad nokļūsti ceļa malā, sāc kustēties: seko līdzi satiksmei (visu laiku abas puses!) un ļoti lēni, neatlaidīgi virzies pāri ceļam, saplūstot ar satiksmi.
• Es neesmu pārliecināas, vai ietves tiešām ir paredzētas gājējiem, jo tās galvenokārt tiek izmantotas kā motorolleru stāvvietas, kā ceļi un piebraucamie celiņi motorolleriem vai pat daļēji ietves aizņem vietējās bodītes un ēstuves, kas ierīkotas ēku pirmajos stāvos. Jebkurā gadījumā – ir jābūt uzmanīgam arī uz ietvēm!

Publiskais transports (autobuss) ir labs risinājums, ja ir zināms, no kurienes un kur jums ir jānokļūst. Meklējumi internetā var palīdzēt, jo ne vienmēr autobusu pieturās atrodamā informācija ir labi saprotama..

• Dažām autobusu pieturām ir reāllaika grafiki, uzrādot laiku līdz autobusa ierašanās brīdim. Rīgā arī veicam modernizāciju, lai tādi tablo būtu.
• Iekāpšana autobusā vai izkāpšana no autobusa var būt vēl viena prasme, kas jāapgūst, jo tie var arī neapstāties autobusu pieturās. Tie samazina ātrumu līdz minimālajam, un tev vai nu ir jāspēj iekāpt vai izkāpt, kamēr tas lēnām ripo gar pieturu.
• Kad ir iekāpts ripojošajā autobusā, var iegādāties autobusa biļeti. Visiem autobusiem parasti ir šoferis un “biļešu pārdevējs(-a)” – iekāp autobusā, sagatavo skaidru naudu un gaidi, kad pie tevis tuvosies “biļešu pārdevējs(-a)”.
• Autobusi ir ārkārtīgi lēti. Biļetes cena mainās atkarībā no maršruta, kurā autobuss kursē – jo garāka autobusa līnija, jo dārgāka ir autobusa biļete. Bet nav svarīgi, cik tālu tu plāno doties ar konkrēto autobusu.

Pat ja satiksme ir ļoti blīva, šķiet, ka tā nepārtraukti kustas, un pat ‘noķert’ taksometru ir iespējams. Ja tev nav jānēsā liela mugursoma un vēlies ātri pārvietoties pa pilsētu – izvēlies scooter-taxi (Grab taxi ir viena no opcijām). Braukšanai ar skūteri ir arī savas īpatnības.

• Šoferis tev iedos bļodas tipa ķiveri. Tātad – galva būs drošībā.
• Šoferītis var pat laipni piedāvāt paņemt Tavu somu un novietot to uz ‘grīdas’ starp viņa kājām. Es neriskēju to darīt – tāpēc nezinu, vai tā darīt ir droši. Savu kameru es novietoju starp viņu un sevi.
• “Honda” (populārākais zīmols) motorolleri, es teiktu, ir Āzijas izmēra. Lai gan no pirmā acu uzmetiena un uzkāpjot uz tā, tie varētu šķist ok… Ak, jel… Ja neatradīsi, kur nolikt kājas, tās vilksies pa asfaltu. 
• Un tad – jautājums, ko darīt ar rokām – ja motorollerim sēdekļa sānos ir metāla stieņi – ķeries pie tiem, pretējā gadījumā nāksies apskaut vjetnamiešu puisi. Protams, viss tavā ziņā. 
• Braucieni var kļūt traki. Nepārtraukta pīpināšana no visām pusēm, šauras vietas un tuvums citiem trakiem šoferiem vai motorolleriem, kas pārvadā dažāda izmēra un formas priekšmetus; vilcieni, kas nez no kurienes parādās satiksmes vidū, negaidīti pagriezieni, šķērsojot citu braucēju ceļus, un dažbrīd gandrīz notiek braukšana pret straumi… Bet nav jau cita varianta, kā vien uzticēties vadītājam – viņiem būtu jāzina, ko viņi dara. Tā ir viņu kultūra.
• Vienmēr vienojies par brauciena cenu, pirms kaut kur nokļūsti. Maksā pēc tam, jo tava priekšapmaksa var tikt aizmirsta pēc šiem sarežģītajiem manevriem ielās. Un tad – ar zīmju valodu ir ļoti grūti izskaidrot, ka tava nauda viņam jau ir kabatā, jo ļoti maz ir tādu, kas runā angliski. Tikpat labi varētu mēģināt lietas izskaidrot savā valodā – rezultāts būtu tāds pats.
• Valodas barjeras dēļ — būs lieliski, ja sagatavosi dažas kartes, vēlamās nokļūsanas vietas vai adreses — šo informāciju nodod vadītājam un ātri nokļūsi savā nepieciešamajā galapunktā.

No visiem variantiem, mans mīļākais ir motoroller-taksis – adrenalīna deva un piedzīvojumi par zemu cenu.

Ēdiens Ha Noi

Ēdienu Ha Noi var atrast visur, ja nav pretenziju ēst mazās vietējās ēstuvēs, kur šefpavārs ir gados vecāka vietējā dāma, kas gatavo vismaz vienu no saviem firmas ēdieniem. Nedaudz attīstītākās vietām var būt vairāk iespēju izvēlēties no saraksta. Bet pilsētas centrā, protams, var atrast restorānus ar ēdienkartēm un viesmīļiem.

Viena no pirmajām ēdienreizēm, ko ēdu Vjetnamā, bija diezgan liels pārsteigums. Ēstuvē bija tikai 4 mazi galdiņi, no kuriem divi jau bija aizņemti. Redzot to, ka jauniešiem bija pilni galdi ar patiešām izskatīgu ēdienu, kas gatavojās uz mazām plītiņām galdu vidū, nolēmu, ka šī ir vieta, kur jāietur maltīte. Neviens īsti nerunāja angliski un ēdienkarte bija tikai vjetnamiešu valodā. Pienāca jauna meitene un, norādot uz citiem galdiem, mēģināja izskaidrot, kas ir pieejams. Izdarīju savu izvēli, norādot uz dārgāko ēdienu ēdienkartē. Pēc mirkļa meitene atnesa nepieciešamo vakariņu pagatavošanai: mazu elektrisko plīti, maza izmēra bļodu; katlu ar buljonu, kurā jau bija dažādas sastāvdaļas; bļodu ar svaigiem salātiem un zaļumiem; vēl dažas bļodiņas ar sagrieztu čili piparu un dažādām asajām mērcēm; un visbeidzot milzīgu šķīvi ar nenosakāmu, gaļai līdzīgu ēdienu. Meitene rādīja, ka visas sastāvdaļas jāliek katlā, kādu laiku jāpavāra, un, kad gatavs – jāēd. Sekojot viņas norādījumiem, es beidzot tiku pie ēšanas daļas. Gaļa, buljons, zaļumi un dārzeņi – tas viss bija patiešām garšīgs. Sākumā gaļa izskatījās kā mazi vistas stilbiņi ar sīkiem, sīkiem kauliņiem, kam galā ir relatīvi pārāk lieli pirksti. Mans minējums bija – varžu kājiņas. Taču tālākie atradumi zupas šķīvī atklāja ko citu – maza krūškurvja daļas ar mazām ribām un mugurkaulu; Buljonā peldēja dīvainas, ļumīgas ‘lietas’ ar diviem apaļiem caurumiem, pelēcīgu krāsu, stingru un košļājamu tekstūru. Jā, katlā peldēja veselas vardes ar krūtīm, ādu, ekstremitātēm, ne tikai varžu kājiņām. Pēc 2 gadu nodzīvošanas Francijā, Vjetnamā es pirmo reizi ēdu vardes.

Nebaidieties izmēģināt ēdienu mazās ēstuvēs, kurām pat nav nosaukuma. Lielāko daļu laika šādas vietas izskatās pēc vietējiem ģimenes uzņēmumiem un šķiet arī ģimenes locekļu un draugu pulcēšanās vieta.  

• Apkalpošana vienmēr ir pazemīga un draudzīga. Un tas nav svarīgi, ka vienīgā valoda, ko viņi zina, ir viņu valoda un ka tu nerunā viņu valodā. Viņi izturēsies pret Tevi kā pret draugu.
• Lielākajā daļā šo mazo vietu tiek pasniegti tikai 1-2 ēdieni. Tāpēc, kad nolemjat ēst kādā vietā, vienkārši apsēdies – viss notiks.
• Galdi un krēsli ir domāti maza auguma cilvēkiem, tāpēc gara auguma, garkājainiem eiropiešiem ar lielu dibenu, iespējams, šādas vietas nešķitīs tās ērtākās. Bet noteikti ir vērts mēģināt.
• Ir vairāki tradicionālie ēdieni – izmēģini, cik vien vari. Tie visi ir garšīgi!
• Neatkarīgi no tā, vai Tavs pamatēdiens ir zupa vai salāti, to parasti pasniedz ar dažādām svaigām, zaļām lapām atsevišķā traukā, buljonu, sasmalcinātu čili, pikantām mērcēm utt.

Uz ielas ir iespējams iegādāties dažādas uzkodas un augļus no vietējiem iedzīvotājiem, kuri savas preces pārdod no stumjamiem pārtikas stendiem, uz velosipēda uzstādītiem pārtikas stendiem vai diviem groziem, kas iekārti bambusa stienī un tiek pārvietoti, nesot uz pleciem..

• Bambusa plecu stieņi ar diviem groziem ir ļoti ikonisks tēls un kultūras identitātes simbols. Bet, pirmkārt, tas ir praktisks instruments, kas izmantots paaudžu paaudzēs, ļaujot sievietēm pārvadāt 20-30 kg smagu kravu uz tirgiem.
• Noteikti izmēģini dažādus konditorejas izstrādājumus un cepumus ar nezināmām sastāvdaļām – garneles vai ceptus krabjus ar ēdamām čaumalām.

Vjetnamiešu saldie ēdieni ir vēl viena lieta, ko izmēģināt uz ielas. Izvēle ir tik liela, ka ceļojuma laikā to visu nepaspēju nogaršot.

• Chè parasti ir jebkurš tradicionāls vjetnamiešu saldais dzēriens, deserta zupa vai pudiņš. To var pagatavot no visdažādākajām sastāvdaļām – augļiem, dārzeņiem, pupiņām, sēklām, želejas, kokosriekstu krēma vai piena, lipīgajiem rīsiem un tapiokas pulvera. Ēdienu stendos, kur var dabūt šādu desertu, “spīdīgās un lipīgas lodītes” ne vienmēr var šķist pievilcīgas, bet man ļoti garšoja – šis neaizmirstamais, saldais gardums.
• Atrodoties Ha Noi, noteikti jānogaršo vjetnamiešu saldējums no “Kem Tràng Tiền”, kas ir vispopulārākā saldējuma vieta kopš 1958. gada. Saldējums pieejams ar dažādām garšām – šokolāde, jaunie rīsi, kokosriekstu piens un zaļās pupiņas. Un šis saldējums izkūst uzreiz – tieši uz ielas, pie veikala ieejas.

Iegādāties svaigu un atsvaidzinošu dzērienu uz ielām, ir pats labākais! Un es nerunāju par dzirkstošo ūdeni vai citiem populāriem gāzētiem, cukurotiem dzērieniem no ledusskapja. Tas ir par dabu un tās dabiskajiem cukuriem. Šie dzērieni vienmēr ir ‘apsēsti’ ar lapsenēm vai citiem dusmīgi insektiem, taču tas ir tā vērts!

• Kad dubļainā ielā, netālu no kokosriekstu kaudzes atrodi jaunu dāmu vai puisi ar mačeti, paņem vismaz vienu kokosriekstu. Tirgoņi profesionāli nogriezīs kokosrieksta zaļo mīkstumu, ieliks salmiņu mazajā, tikko izgrieztajā bedrītē, lai vari nobaudīt labāko dzērienu – kokosriekstu ūdeni.
• Ja ap pārtikas ratiem, kam ir gari, gaiši dzeltenīgi-zaļi kāti, redzi spietojam daudz bišu, tas, protams, nozīmē daudz cukura. Tā ir vieta, kur dāma, maļot lielo kātu ar speciālu mašīnu, izspiedīs tev supersaldu cukurniedru sulu. Parasti viņi klāt pievieno nedaudz laima sulas, lai dzēriens nebūtu tik salds.
• Es neesmu kafijas cienītāja, bet viena lieta, ko tomēr izmēģināju – zebiekstes kafija – kas esot Vjetnamas īpašā kafija. Tā sastāv no daļēji sagremotās kafijas augļiem, ko apēdušas un izkārnījušas Āzijas palmu zebiekstes, un šādai kafijai vajadzētu maksāt diezgan dārgi. Kāpēc gan nepamēģināt ko tādu, ko kāds jau vienreiz ir ēdis? Neesmu pārliecināta, vai kafiju, ko dzēru, bija izkakājusi zebiekste, bet tā garšoja pēc kafijas.

Par ko es joprojām neesmu pārliecināta, it īpaši mazākās, vietējās ēstuvēs – vai ir jāatstāj dzeramnaudu? Pirmajā vakarā mēģināju, bet mana rīcība lika puisim pie kasieres izskatīties pamatīgi apmulsušam un viņš atteicās naudu pieņemt. Tāpēc turpmāk nolēmu labāk nedodt dzeramnaudu vietējās ēstuvēs.

Tirgus Ha Noi

Esot Ha Noi, es tikai vienu rītu apmeklēju tirgu netālu no viesnīcas. Ātri izskrēju cauri vēl slapjajiem un smacīgajiem gaļas un zivju stendiem, bet bija jau tik vēls, ka šie svaigie gardumi bija vai nu izpārdoti, vai notīrīti no galdiem, lai ikdienas karstumā nesapūtu. Uz ielām tirgoja pārsvarā tikai augļus un dažādus zaļumus. Atceļā uz viesnīcu brokastīs nopirku dažādus augļus.

Pilsētā ir pieejami dienas un nakts tirgi, kuros pārdod ne tikai dažādus gardumus, augļus un ēdienus, bet arī citas preces, piemēram, lētas drēbes, apavus un rotaslietas.

Citi kultūras aspekti Ha Noi

Pirmās 3 dienas Vjetnamā bija pārsteidzošas un pilnas ar daudzām jaunām pieredzēm, brīnumiem un apbrīnu. Ha Noi vecpilsētā ir mazas, cieši saspiestas mājas ar vecām fasādēm. Pirmajos stāvos, kas parasti ir vērsti uz ielu, tāpat kā gandrīz visur šajā valstī, ir vai nu vietējās ēstuves, nelieli krogi, vai plaši atvērtas dzīvokļu dzīvojamās telpas. Ielās ir arī daži veci koki, kas piešķir mājīguma sajūtu. Pat ja vecpilsētā viss ir tik blīvi pieblīvēts, pa šaurajām ieliņām var viegli pārvietoties ikviens – gan motorolleri, gan gājēji, gan tūristi, gan arī tirgotāji, kas pārslogojuši savus ratus, velosipēdus vai skrejriteņus, nerimstoši pārvietojot savas preces.

Ielas ir pilnas ar riteņiem un ‘Honda’ motorolleriem, uz kuriem tiek pārvietoti dažāda izmēra un formas objekti – no koka dēļiem un ledusskapjiem līdz daudzbērnu ģimenēm un veselam veikalam ar porcelāna traukiem. Tas ir gandrīz kā inženierzinātņu māksla, un es varētu tikai skatīties un apbrīnot, kā viņi, pirmkārt, atrod veidus, kā sapakot visus priekšmetus, ko nepieciešams transportēt, uz saviem velosipēdiem un motorolleriem; un, otrkārt, to visu veiksmīgi transportē!

Interesantas ainas var atrast, ejot cauri ‘ielas frizētavai’. Krēsls, spogulis un frizieris ar saviem instrumentiem. Nav durvju, nav sienu. Skats, protams, ir savdabīgs, īpaši, ja mierīgās pastaigas laikā burtiski jāiziet cauri matu kaudzei. Bet tā tas ir!

Ejot pa ielām, var pamanīt daudz dažādu – vjetnamiešu, ķīniešu, budistu, hinduistu un citus – mazākus un lielākus tempļus. Ha Noi es apmeklēju Literatūras templi, kuru 1070. gadā uzcēla Vjetnamas imperators Lý Thánh Tông. Tas ir viens no vairākiem Vjetnamas tempļiem, kas ir veltīts Konfūcijam, gudrajiem un zinātniekiem; un tas ir attēlots 100 000 Vjetnamas dongu banknotes aizmugurē. Manas vizītes dienā tas bija pilns ar augstskolu absolventiem, kuri svinēja savus panākumus. Bet, neskatoties uz to, tā bija zaļa un mierīga oāze nekad nerimstošās pilsētas vidū.

Ha Noi centrā jūs varat atrast mieru netālu no Hoan Kiem ezera un tā apkārtnes parkā. Tā ir brīnišķīga vieta, kur pārpildītās ielas pārvēršas relaksējošā gaisotnē, jo ielas ap ezeru ir slēgtas satiksmei, atstājot plašu teritoriju gājējiem, tūristiem un tirgotājiem.

Ja domā, ka vari izbaudīt laiku pilnīgā mierā, iespējams, tu kļūdies. Atrodaties šajā apgabalā, tu kļūsti pievilcīgs vietējiem iedzīvotājiem. Un nevajag viņus jaukt ar ubagotājiem, jo šie jaunieši vienkārši vēlas trenēties savu Angļu valodu. Tāpēc esi gatavs pirmajām uzrunām: “Sveika! Tu fotografē, tāpēc Tev ir daudz laika…” Pēc sarunām ar vairākiem motivētiem cilvēkiem saproti, ka, turpinot palīdzēt visiem, vari zaudēt visu dienu! Lielākoties viņiem ir skolā apgūti standarta jautājumi (patiesībā – tikai tad, ja viņiem paveicies ar angļu valodas stundām skolā). Pēc tam viņiem ir uzdevums praktizēt savas prasmes pilsētā, sarunājoties ar ārzemniekiem. Viņi pat ieraksta sevi, lai trenētos vēlāk. 

Ūdens leļļu teātris (Nhà hát Múa rối nước) ir vēl viena aktivitāte, ko vērts piedzīvot, atrodoties Vjetnamā. Kā izklaide rīsu audzētājiem, kuru lauki ilgstoši bija applūduši, ūdens lelles ir bijusi tradīcija, kas aizsākās 11. gadsimtā Vjetnamas ziemeļos un joprojām ir baudāma Ūdens leļļu teātros. Ūdens lelles ir izgatavotas no koka un to meistari atrodas ūdenī līdz viduklim, kustinot lelles ar zemūdens stieņiem, kas nav redzami no skatītāju rindām.

1969. gadā dibināts viens no populārākajiem ūdens leļļu teātriem – “Thang Long Ūdens Leļļu Teātris”, kas ir arī vienīgais šāds teātris Āzijā, kas darbojas 365 dienas gadā. Izrādes laikā, kas ilgst vienu stundu, var redzēt vairākas ainas, kur katrā no tām atspoguļots kāds ar vjetnamiešu kultūru saistīts notikums, tradīcija vai simbols. Tas tiešām ir interesanti, kaut kas nepieredzēts un līdz šim neredzēts. Skatoties var tikai apbrīnot, kā izpildījums tiek veikts tik graciozi un raiti, visu laiku esot līdz viduklim ūdenī. Izrādi pavada dzīvā mūzika, kas atskaņota uz tradicionālajiem instrumentiem, un teicēja teksti (lai gan vjetnamiešu valodā), piešķirot izrādei vēl lielāku autentiskumu.

Interesanta pieredze ir pilna ķermeņa masāža vietējā SPA salonā vecpilsētā. Pēc kāju vannas gaitenī, blakus pieņemšanas galdiņam, beidzot ienāk dāma – masāžas speciāliste un aicina šaurā, tumšā telpā, kur blakus atrodas 3 masāžas galdi, kas atdalīti tikai ar aizkariem. Masāžas galds ir svaigi sagatavots – cerams… Masiere stāv ‘kabīnē’, kamēr tu izģērbies un apgulies uz galda. Viņa apsedz tevi ar dvieli un pati uzkāpj uz galda. Nākamā lieta, ko jūti – masieres dibens pieskaras tavam dibenam, kad viņa uz tevis apsēžas. Pēc tam brutālu roku pāris sāk strādāt pie muguras, īpašu uzmanību pievēršot muguras augšdaļai un pleciem. Es jutu, ka mani pleci ir ļoti sasprindzināti, un šķita, ka masāžas dāma darbojās tieši tur, kur bija nepieciešama uzmanība. Neskatoties uz to, ka SPA salons nebija tāds, kādu es būtu iedomājusies SPA salonu, sajūta pēc masāžas bija laba. Bet ar to viss vēl nebeidzas. Kad masāža ir veikta un tu ģērbies, masāžas dāma nekur nedodas. Šeit dzeramnauda (jo tā nav kafejnīca vai bārs) ir ne tikai apsveicama, bet pat obligāta, un 4 USD ir tikai minimālā pieļaujamā summa.

Nākamā pietura – Ha Long.