Mans pirmais Ziemas Triatlons

Atceros, ka zaudēju līdzsvaru, nokritu un piezemējos ar dibenu pa priekšu, tikmēr domājot: “Nēēē! Sh*t…! Es krītu..” , un mēģinot salikt slēpes vienā virzienā, lai varētu piecelties kājās, kas joprojām bija pie kājām. Viegli kampu pēc gaisa, atgūstoties no nepatīkamās, šokējošās sajūtas. Tajā brīdī man sāka rasties nejaukas domas: “Fu*k, es gribu izstāties! Es nevēlos piedzīvot šo sāpīgo drāmu vēl divus apļus..!” Tā joprojām ir mana spilgtākā atmiņa no ITU ziemas Triatlona Pasaules Čempionāta.

Tā bija īsa saruna 2017. gada decembra sākumā, kas mani aizveda uz ITU ziemas triatlona pasaules čempionātu, kas norisinājās Rumānijas kalnos tikai 4 dienas pēc manas dzimšanas dienas.
– Vai proti nodarboties ar distanču slēpošanu?
– Nu, skolā esmu slēpojusi, daudz.. Bet pēdējos ~15 gadus tikai periodiski un pēdējo reizi uz slēpēm biju 2015. gada februāra beigās…
– Vai vēlies piedalīties ziemas triatlonā? Tikai, lai pārbaudītu, kā Tev iet un kādas ir Tavas iespējas. Aprīkojums tiktu sakārtots..
– Es varētu mēģināt… Tas varētu būt jautri!
Un nākamās dienas vai divu laikā man jau bija lidojuma biļetes.

Sākoties janvārim, pamazām sāku saprast, uz ko esmu pieteikusies, jo, atšķirībā no tradicionālā triatlona, ziemas triatlons sastāv no skriešanas, riteņbraukšanas un distanču slēpošanas. Kad sāku likt galvā visus plusus un mīnusus, saraksts bija diezgan garš. Es ļoti lēnām atguvos pēc nepatīkamās saaukstēšanās, ko ‘noķēru’ tieši pirms Jaunā gada. Jau kādu laiku neesmu skrējusi sniegā, īpaši, ja mums Rīgā īstenībā nemaz nav bijis sniega. Turklāt es neesmu braukusi ar riteni pa sniegu – nekad! Jo ziemas ir tumšas gan pirms, gan pēc darba, un es ienīstu aukstumu, jo mani pirksti nosalst dažu minūšu laikā, neskatoties uz siltajiem cimdiem, kurus es valkāju. Un papildus tam, slēpošana bija mans galvenais neskaidrības iemesls, it īpaši, kad es redzēju kalnaino trasi. Pēdējo reizi uz distanču slēpēm biju tieši pirms 3 gadiem… Nu… jā, slēpoju līdz 15 gadu vecumam, bet tas bija tik sen! Un kopš tā laika esmu slēpojusi varbūt maksimums 5 reizes… Līdz pašam sākumam man nebija iespējas izmēģināt ne slēpes, ko aizdeva kāda cita sportiste, ne slēpošanas zābakus, kurus noīrēju (paldies tiem puišiem, kuri palīdzēja es ar šo sagatavošanās daļu).

Mēs ieradāmies Cheile Gradistei kūrortā 26.janvārī. Mans starts bija 28., tāpēc man bija laiks iepazīties ar trasi (galvenokārt no distances), pielāgoties kalnu gaisam, baudīt sauli un iedzert daudz tējas, jo bija auksts.

Sacensības bija ļoti labi organizētas un notika Cheile Gradistei kūrorta biatlona arēnā. Visas disciplīnas tika organizētas apļos, un man ļoti patika, kā tika izkārtota un pārvaldīta tranzīta zona. Sākotnēji bija paredzēts, ka elites un vecuma grupu sportistiem ir jāveic 5 apļi katrā disciplīnā, kopā 7,5 km skriešanā, 13,5 km riteņbraukšanā un 10 km slēpošanā. Bet pēc elites starta 27.datumā, vecuma grupas sportistiem trase tika saīsināta līdz 3 apļiem katrā disciplīnā: 4km skriešanā, 7.95km riteņbraukšanā un 6km slēpojumā. Pēc finiša es tagad varu teikt: “Paldies, ka viņi to izdarīja!”

Mums kā vecuma grupas dalībniekiem bija masu starts – vīrieši un sievietes kopā. Sportistu bija vairāk nekā 100 un sajūta brīdī, kad tika dots starta signāls, bija tiešām forša un reizē biedējoša. Piedzīvojumu bagāts un bīstams. Man bija jāsaskaras ar visām iepriekš minētajām neskaidrībām… un arī fiziskām grūtībām katrā disciplīnā.

Skriešana.

Es teiktu, ka skriešana bija visvieglākā daļa. Tomēr man bija dažas problēmas. Pirmkārt, botas slīdēja. Tagad es zinu, ka nākamreiz būtu jauki piestiprināmas radzes, vai vismaz kādi taku skriešanas apavi. Otrkārt, kunkuļains sniegs, kas šķiet kā kartupeļu biezenis, un cietākajās vietās – ar caurumiem. Nu, iedomājieties, kas notiek ar sniegu pēc tam, kad, piemēram, pa labi izveidoto slēpošanas trasi ir izskrējuši 100+ sportisti. Iespējams, risinājums varētu būt piemērotāki apavi. Trešā lieta bija garš, stāvs kalns, aiz kura bija vēl stāvāks ceļš lejup. Bija svarīgi noturēt līdzsvaru un skatīties, kur lieku kājas, jo kalnā bija apvienota arī 1. un 2. kondīcija. Jā… šī sniegotā skriešana patiesībā prasa diezgan daudz pūļu.

Riteņbraukšana.

Atzīstu, ka nekad neesmu braukusi pa sniegu, it īpaši pa tādu – kunkuļainu, kas līdzīgs kartupeļu biezenim. Tāpēc, paturot prātā, ka velosipēds nav mans, tas man bija vēl viens izaicinājums. Pēc iepriekšējās dienās redzētā un dzirdētā esmu morāli gatavojusies patiešām smagam kalnu kāpumam ar garu serpentīnu, kas ir vēl skarbāks par to, kāds mums ir Siguldā. Jā, brauciens bija lēns, vienmērīgi izsūcot spēkus, bet tas nebija TIK biedējoši. Man vissmagākais bija: pirmkārt – grūstīšanās cauri tam kunkuļainajam, putrai līdzīgajam sniegam, kur bija jānokāpj no velosipēda, it īpaši, kad bijām vairāki dalībnieki vienlaikus. Otrkārt – sniegoti pagriezieni pēc nobraukšanas no kalna. Un trešais – nobraucieni lejup, kur trasei bija nevienmērīgs segums – daļēji dubļains, sniegots un pat apledojis. Protams, paralēli šosejas riteņbraukšanai vairāk jāgatavojas arī takās. Nerunājot par treniņiem sniegā, kas dažkārt Latvijā varētu būt retums.

Slēpošana.

Slēpošana bija visgrūtākā disciplīna gan psiholoģiski, gan fiziski. Izslēpošana no maiņas zonas bija mans pirmais mēģinājums nostāties uz slēpēm pēc ilga laika. Pēc slēpju piestiprināšanas un pirmo soļu izdarīšanas uz priekšu un lejā no pirmā kalniņa man prātā bija: “Fjū! Man joprojām tas sanāk!” Taču tad man sākās problēmas – trases pirmā puse galvenokārt norisinājās augšup. Trūkst tehnikas, prakses un spēka kājās, ‘slēpošana’ apļa pirmajā pusē bija “sāpes pa**ļā”. Otrā apļa daļa galvenokārt bija lejup. Beidzot sasniedzot virsotni, es biju izsmelta un nebiju gatava tik tūlītējai lejupslīdei. Nogāze bija diezgan stāva un uzreiz pēc ieplakas, slēpošanas trase turpinājās ar nākamo kalnu augšup.

Nākamais, ko atceros – zaudēju līdzsvaru, nokritu uz dibena, ar ķermeni saspiedu sniegu, ar inerci turpinot virzīties uz priekšu un tikmēr domājot: “Nēē…! Sh*t…! Es vienkārši neizpildīju uzdevumu – bez kritiena…” Kad es apstājos, es jau atrados nākamajā kalnā. Slēpes vēl bija kājās, tikai vajadzēja tās salikt vienā virzienā, lai pieceltos. Piezemēšanās bija diezgan nepatīkama un šokējoša, un man bija jāatgūstas no šī “pārsteiguma”. Tajā brīdī man sāka rasties domas par izstāšanos no sacīkstēm… Īsti negribēju vēl divas reizes piedzīvot to briesmīgo slīdēšanu pa sniegu. Bet manas domas mainījās 10 sekundēs, kad ieraudzīju pa zemi izklājušos vīrieti. “Ak, es nemaz neesmu tik slikta!” Nodomāju pabraukt viņam garām. “Protams, ka tikšu līdz finišam! Gribu to jauko finišētāja medaļu ar vilku! Un vēl vairāk – palikuši vēl tikai 2 apļi! Nevaru pievilt tos, kas mani atbalsta, tikai 2 apļus pirms finiša līnijas!” Protams, es negribēju tā atkal krist, tāpēc ātri pārdomāju un izanalizēju, ko esmu izdarījusi nepareizi un ko tā kalna galā man darīt citādāk nākamajā aplī. Nākamajos divos apļos visās līkumainās nogāzēs biju uzmanīgāka. Es pat apstājos kalna galā, lai morāli sagatavotos pirms došanās lejā. Es veiksmīgi tiku galā līdz pašām beigām un biju tik atvieglota, šķērsojot finiša līniju. Manuprāt, pati distance bija ļoti laba, it īpaši, ja es būtu slēpotāja vai biatloniste, vai vismaz būtu trenējusies iepriekš.

Es biju tik priecīga dzirdēt uzmundrinājumus katrā aplī, vietās, kas iet cauri maiņas zonai. Es zinu, ka redzēju tikai sniegu, bet dzirdēju cilvēkus saucam manu vārdu, un atbalsts patiešām palīdzēja! Pēc pirmajām tur pavadītajām dienām biju gatavojusies ekstrēmākiem kalniem un līkumiem, bet viss bija izdarāms. Kopumā, ņemot vērā gatavības līmeni šāda veida triatlonam, domāju, ka mans starts bija labs. Ļoti apbrīnoju tos elites sportistus, kuri veica visus 5 apļus (katrā disciplīnā) – kaut es arī tā varētu!